“Labu labais, Kreisi kreisais” – grāmatas apskats

Ticiet man – bērnu grāmatas es pazīstu! Pēdējo gadu laikā esmu izlasījis krustu šķērsu Džonatana grāmatu plauktu, kurā grāmatas regulāri nāk klāt, kā arī grāmatu veikalos bērnu literatūras plauktus, meklējot jaunas grāmatas mazajam grāmatu tārpam, jo Džo tik tiešām ļoti patīk grāmatas. Viņa plaukts ir “uzbriedis”, tajā vietas jaunām grāmatām vairs nav, taču kuru mest laukā? Vēlākais pēc pusgada pārlasīsim grāmatu plauktu atkal no sākuma, jo būs jau cits klausītājs. Viss sāksies ar stāstiem un pasakām, kuras ir vienas lappuses garumā, un pamazām lappušu skaits pieaugs līdz tā līdzināsies pieaugušo grāmatai, kur viena grāmata ir viens stāsts.

Šādu vienu stāstu veselas grāmatas garumā mēs pašlaik lasām ar Džo. Esam to jau gandrīz pieveikuši, taču es nevarēju noturēties un izlasīju visu līdz galam, kamēr Džonatanam grāmatas beigas pienāks pēc aptuveni diviem vakariem. Šī ir man vēl nedzirdētas latviešu rakstnieces Annas Strautnieces stāsts “Labu labais, Kreisi kreisais”, kuru Džonatanam uzdāvināja Dace. Grāmatas stāsts ir šķietami triviāls un to varētu izstāstīt vienā teikumā – bērnu zābaku pāris, kurš tiek izšķirts, tad satiekas atkritumu izgāztuvē un beigās iemanto jaunu dzīvi kāda cita bērna kājās. Bet kas notiek pa vidu? Šķietami ikdienišķas lietas. Apavi izstāsta vientuļas mātes un viņa puikas dzīvi, cilvēku cietsirdību, kas patiesībā nemaz tāda nav, jo mēs izturamies pret lietām kā pret lietām, nevis materializētām dzīvām būtnēm kā arī cilvēku labestību.

Kā redziet, te nav fantastisku būtņu, lidojošu burvju vai citplanētiešu kosmisko raķešu. Ir zabāki, ir salauztas lelles un ir cilvēki, taču stāsts ir tik aizraujošs, ka to vienkārši gribas klausīties līdz galam. Jāteic, ka pēdējo gadu laikā es diezgan daudz esmu vīlies latviešu bērnu literatūrā. Mūsu autori visu grib “peremudrīt”. Visu grib “pa skaisto un alegorisko”, bet rezultāts ir samākslota un garlaicīga grāmata, kuras galvenā auditorija – bērni, garlaikojas un šo stāstu vairs no grāmatu plaukta neizņem. Es domāju, ka bērns tik tiešām ir vislabākais katalizators. Mēs, pieaugušie, cenšamies saskatīt estētisko, filozofisko un sarežģīto, bērnam tas viss ir nevajadzīgi – viņam gribas interesantu un emocionālu stāstu. Man ir nācies lasīt gan mūsu tā dēvētās “apbalvotās” grāmatas un zelta ābeles ieguvušās, taču lielākā daļa no tām vienkārši nav bērniem. Tās ir domātas bērniem, jo ir mazliet infantīlas, taču bērns ar tādām grāmatām īsti neko nevar iesākt. Bet atpakaļ pie “Labu labā, Kreisi kreisā”. Jā, Džonatans ir paspējis gan apraudāties, gan sadusmoties, gan no sirds smaidīt, kad viss vēršas par labu. Viņš saprot šo stāstu, viņš saprot stāsta emocijas un arī morāli. Labi, kāds literāts tajā atradīs neskaitāmas “utis”, un es pat kā neliterāts vienu otru arī redzu. Vietām grāmatiņa ir pārāk tendencioza, brīžiem autore pārāk moralizē un šad tad pieklibo stils. Tā vietām ir tāda “nelīdzena”, vārdu izvēle šad tad ir nesaprotama. Bet patiesībā tie visi ir nieki. Man ļoti labi patīk šādas “nelīdzenas” grāmatas, jo pasaulē ir arī daudzi atzīti autori, kas raksta līdzīgi, un grāmata caur to vienkārši kļūst lasāma. Tai tiek atņemts graciozais un brīžiem garlaicīgais plūdums.

Nu jau es baigi aizrunājos. Es šo grāmatu viennozīmīgi iesaku, jo tā ir par mums zināmām lietām, un bērniem tā patiks. Arī pieaugušie atradīs skaistas vietas. Īpaši man patīk tā daļa, kur Kreisais zābaks ir nokļuvis Lielajā Mēslainē, kur beigās laimīgi satiek savu brāli Labo Zābaku. Šī vieta ir tāda latviski smaga, taču arī latviski skaista. Kad Kreisais brālis ir sapratis, ka viņš ir kļuvis par atkritumu un nevienam nevajadzīgu lietu, viņš lielajā Mēslainē, kas ir atkritumu izgāztuve, ierauga cilvēkus, kuri tur meklē visdažādākās lietas.

“Šie ļaudis ir mazliet līdzīgi mums,” prātoja Kreisais Brālis. “bet, ja mēs esam atkritumi, tad kas ir viņi? Vai atkritēji? Un vai viņi par tādiem kļuvuši no brīvas gribas vai – tāpat kā mēs – tāpēc, ka nevienam nav bijuši vajadzīgi?”

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

One thought on ““Labu labais, Kreisi kreisais” – grāmatas apskats

  1. Džo jau arī ir īpašs bērns. Es nezinu nevienu citu, kuram tik ļoti aktīvi darbotos fantāzija :) Priekš kam viņam grāmatas, kuras ir garlaicīgākas, kā paša domas?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: