Priecīgas ziņas, bēdīgas ziņas

Vācu dziedātājai Yvonne Catterfeld ir dziesma Pendel. Domāta nav tā pendele, kas bija populāra skolas laikā puiku vidū, bet gan pulksteņa pendeles alegorija. Mūsu sirdis ir kā pulksteņu pendeles, kur mijas priecīgie un bēdīgie notikumi mūsu dzīvēs. Un, ja notikumi ap tevi ir dramatizējušies un nav jūtama izeja, tad zini, ka šī pendele virzīsies un pretējo pusi. Līdz tā apstāsies. Dziedātāja gan par apstāšanos neko nesaka, bet es par apstāšanos iedomājos vakar, kad uzzināju par kāda tuva cilvēka pēkšņu nāvi. Ir dažādu līmeņu tuvi cilvēki. Ir tie pavisam tuvie, kuri ir ikdienā apkārt, ir tie, kas ir ģimene, kurus katru dienu nesatiec, bet nav šaubu, ka šie ir bezgala tuvi. Un tad ir tādi cilvēki, kuri, liekas, jau mūžību ir bijuši tev apkārt. Tie nav cilvēki, kuri pieder ģimenei, kurus tu satiec katru dienu. Tie ir cilvēki, kuri kaut kad sen, sen ir nonākuši tavā tuvumā, un tu automātiski pieņem, ka viņi vienkārši tur ir. Un tad pēkšņi šo cilvēku nav. Grūti ir noraksturot to iekšējo sajūtu, jo tās nav neizmērojamas bēdas, kādas ir tiem, kuri ar šo cilvēku ir bijuši diendienā. Tās drīzāk ir skumjas. Sevišķi brīdī, kad atceries cilvēka smaidu, balss intonāciju, jokus.
Un šādā brīdī saproti, ka lielākais, ko  Dievs dzīvē var iedot, ir veselīga un pozitīva dzīve ar aiziešanu, kas nav pāragra, bet vienlaicīgi pietiekami pēkšņa.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: