Par skriešanu un ne tikai

Kā jau vairāki lasītāji no fotogrāfijām feisbukā saprata, šajā nedēļas nogalē piedalījos vēl nebijušā akcijā – 6 stundu skrējienā.
Priekšvēsture tam ir pavisam īsa – kad mēs ar Kati gada sākumā rakstījām apņemšanās šim gadam, viena no manējām bija noskriet 50 kilometrus vienā piegājienā. Un kā jau tas dzīvē notiek – apstākļi izveidojas tā kā tiem ir jāizveidojas, un pirms dažiem mēnešiem skrējēju medijos izlasīju par 6, 12 un 24 stundu skrējienu, kas tiek organizēts Berlīnē. Jāteic, ka nemaz tik daudz šādu skrējienu, pat visu Vāciju kopā ņemot, nenotiek, tāpēc sapratu, ka, kaut arī jūlijs dēļ gaisa temperatūras nav tas labākais mēnesis skriešanai, šī ir tā iespēja realizēt manu apņemšanos.
Skrējienu organizē Sri Chinmoy ultramaratona klubs. Sri Chinmoy ir indiešu garīgais skolotājs, guru, kurš piedzima Indijā, bet nomira ASV 2007. gadā. Kā daudzi indiešu garīgie skolotāji, arī Sri Chinmoy bija absolūts pacifists un uzskatīja, ka konfliktus jārisina ar mīlestību un personisko izaugsmi. Šī pārliecība man arī kā kristietim ir ļoti tuva. Sri Chinmoy ceļš ved caur meditāciju, viņš ir bijis izcils meditācijas skolotājs, taču arī skriešana un sportiskā aktivitāte viņa uztverē ir sava veida meditācija. Viņš pats bija absolvējis daudzus maratonus un ultramaratonus, jo uzskatīja, ka fiziskas aktivitātes un sports padara cilvēku nosvērtāku un atvērtāku meditācijai. Garo gabalu skrējiena pamatā vienmēr bija tēze – Self-Transcendence – pāraugt pašam sevi.
Es sapratu, ka tik daudz kas šajā domā ir man svarīgs un tuvs, tāpēc arī šo skrējienu vairāk uztvēru kā iespēju ieiet citā matriksā. Un te jau vairs nav runa par dižošanos un skriešanu citiem, jo piekritīsiet man, ka tomēr tādus gabalus cilvēki skrien sev. Protams, ka mans sasniegums – mazliet pāri 51 kilometram, ir tikai mans sasniegums. Bija cilvēki, kuri tajā pašā laikā noskrēja gandrīz 70 kilometrus, taču visiespaidīgākie bija vīri un dažas sievas, kuri piedalījās 24 stundu skrējienā. Kad es pulksten 15 iesāku skriet, šie cilvēki jau trīs stundas bija skrējuši. Kad es spēku izsīkumā pēc finiša apsēdos zālītē, šie skrējēji vēl nebija noskrējuši pat pusi distances. Manos spēkos un kompetencē nav izvērtēt, vai šie cilvēki ir pie pilna prāta. Iespējams, ka ikvienam no mums kaut kādā ziņā nav pilns rublis, un tur jau vairs nav svarīgi, vai tu skrien, vai neskrien. Es varu tikai minēt šo cilvēku motivācijas, un esmu pārliecināts, ka tās varētu būt ļoti dažādas, taču visam pamatā būs vēlme izzināt savas robežas. Šķiet, ka visvairāk man atmiņā paliks 88 gadus vecs onkulītis, kuram visdrīzāk pēc insulta viena ķermeņa puse bija daļēji paralizēta. Labā roka gandrīz nekustīgi karājās, savukārt vienas kājas muskulatūra acīmredzami daudz vājāk attīstīta. Viņš arī piedalījās 24 stundu skrējienā, taču viņa gadījumā tā bija iešana ar skriešanas elementiem. Ķermenis uz vienu pusi sasvēries, sāpju izmocīta seja, taču ļoti laipna balss, jo daudzi skrējēji laiku pa laikam apvaicājās, vai viņam nav nepieciešama palīdzība. Iespējams, ka onkulītim šīs 24 stundas ir savdabīga savas vitalitātes apliecināšana – ei, man ir gandrīz nekustīga roka un sāpīga kāja, bet es dzīvoju, un to es gribu nosvinēt!
Liels paldies man ir jāsaka Katei un bērniem, kuri pēdējo stundu mani atbalstīja, jo, kaut arī es biju izplānojis visādas taktikas, pienāca brīdis, kad likās, ka es vairs nevaru. Viņi mani ļoti uzmundrināja, bērni pat skrēja ar mani, tā kā es pilnībā izbaudīju vislabāko morālo atbalstu.
Par garo gabalu nākotnes plāniem man vēl ir pāragri spriest. Iespējams pēc kādas nedēļas es varēšu daudz skaidrāk redzēt, vai kādreiz vēl skriešu attālumus, kas garāki par maratonu, taču varu viennozīmīgi vēlreiz apliecināt pārliecību, ko nemitīgi atkārto gan profesionāli, gan hobija sportisti – sacensības tiek uzvarētas galvā.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

One thought on “Par skriešanu un ne tikai

  1. Manuprāt, veikt ŠĀDUS gabalus var tikai cilvēki ar milzu gribasspēku, {ar ko tad Tevi arī
    apsveicu}. Taču nevajadzētu tomēr aizmirst- vai tas nenodara skādi veselībai ? Varbūt šodien,kamēr jauns un stiprs esi, to neizjūti, bet vēlāk saproti, ka savam organismam es pāri nodarījis…Kaut nu es kļūdītos.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: