Vēl viens maratona stāsts

img_20161009_085537
Tie, kurus manas sportiskās gaitas neinteresē, šo var nelasīt. :)
Bet tā kā ir vismaz viens lasītājs, kurš regulāri seko līdz manai skriešanai, padalīšos ar savu pēdējo maratona pieredzi, kas notika iepriekšējā nedēļas nogalē. Hanzas pilsētā Lībekā. Kaut arī kopumā šis skrējiens bija samērā necils – mazliet vairāk nekā 400 maratonistu, aptuveni 10 grādi virs nulles un lietus, man tas paliks atmiņā kā īpašs, jo pirmo reizi man izdevās “paskriet” zem 4 stundām, paveicot 42 kilometrus un cik tur tos metrus 3 stundās un 54 minūtēs. Tie, kuri skrien maratonus, zina par kvantu lēcieniem, šiem mazajiem vai lielajiem mērķiem, kurus katrs skrējējs grib sasniegt. Protams, noskriet ātrāk kā iepriekšējā reizē, taču tad vēl ir tie ideālie mērķi, kuri skrējēju ieceļ jaunā klubiņā. Tie, kuri iesāk skriet, vēlas tikt līdz galam, bet tad, kad jau kāds maratons ir pievarēts, lielākoties vēlme ir tikt zem četrām stundām. Nākamais lielais solis ir mēģināt tikt zem 3 stundām, taču tas patiesībā ir milzīgs lēciens, kuru tādiem hobija skrējējiem kā man, realizēt ir neiespējami. Katram ir robežas un sava svara kategorija.
Bet jau iesākot skrējienu pagājušā svētdienā, jutu, kas šoreiz būs. Kaut kā kopumā biju labāk un pareizāk trenējies, zināju kritiskos brīžus kā arī to kā šādos brīžos rīkoties. Tā ir lieliska sajūta. Ar katrā sacensībām manas bailes pret maratonu ir mazinājušās. Nu jau tā ir vienkārši gara distance ar atsevišķiem grūtiem posmiem.
Kā galvenais iemesls, kāpēc man šoreiz izdevās manu iepriekšējo rezultātu uzlabot par vairāk nekā 12 minūtēm, bija uzdrīkstēšanās. Kādreiz es skrēju un domāju par to, ka man spēkus vajag iedalīt tā, lai pietiktu līdz galam. Šoreiz es uzdrīkstējos skriet tempā tad, kad jutos labi. Rezultātā, izvērtējot savus skriešanas kilometrus, esmu spiests secināt, ka savus ātrākos kilometrus es noskrēju brīdī, kad manā pašā pirmajā maratonā man jau bija grūti. Līdz pusmaratona distancei man izdevās noturēt praktiski konstantu tempu ap 5:32, pēc tam aptuveni 10 kilometrus līdz 33. kilometram es paātrināju tempu līdz vidēji 5:20 kilometrā. Daži kilometri bija pat būtiski ātrāki, mazliet zem 5 minūtēm. Bet Lībekas maratonā ir viena kritiskā vieta – tas ir nepilnu kilometru garais tunelis, kurā ieskriet ir ātri, bet laukā tikt ir ļoti grūti, jo jāpārvar ir samērā straujš kāpums, kas man atņēma daudz spēkus. Līdz 38. kilometram spēju vēl noturēt labu tempu, taču pēc tam tomēr temps nokritās. Galarezultātā mans vidējais ātrums bija 5:34 minūtes kilometrā, un es apzinos, ka pie labas formas un līdzenas trases varu šo vidējo laiku par kādām 10 sekundēm uzlabot.
Vai es varētu noskriet vēl ātrāk? Man grūti paredzēt. Katrā ziņā man ir gandarījums, ka šogad esmu realizējis VISUS sportiskos mērķus, kurus sezonas sākumā biju uzstādījis – 2 maratoni, no kuriem viens zem 4 stundām, viens 50 km skrējiens un kāds pusmaratons. Nākamajā sezonā esmu nolēmis mazliet mainīt savu skriešanas taktiku. Bet plānus nākamajam gadam es vēl kaļu. :)

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: