Laimīgas kopdzīves noslēpums

mde

Šādam tepiķītim gan divos atsevišķos dzīvokļos nevajadzētu būt.

Jā, tāds ir, ja prasītu vāciešiem – nedzīvot kopā!
Laikam jau nekas ļoti jauns tas nav, jo pie šādiem secinājumiem laiku pa laikam nonāk visi cilvēki. Mums jāsaprot pašiem, ka nekādi zelta gabaliņi vis neesam un izbesīt spējam arī savus partnerus un partneres. Lai tas notiktu pēc iespējas retāk, katram vajag savu dzīves telpu. Daži to risina ar komandējumiem, taču šķiet, ka Vācijā samērā izplatītas ir divas guļamistabas.
Arī manam angļu valodas pasniedzējam, kaut arī viņš ir pusamerikānis, tomēr, kā pats saka – vairāk vācietis nekā amerikānis. Runājām ar viņu par ideālu kopdzīves modeli, un viņa skatījumā nav citu variantu kā katram dzīvot savā istabā.
“Ir kopēja dzīvojamā istaba, kur var satikties, ēst, smieties, skatīties filmas, bet gulēt katrs iet uz savu istabu.”, tā viņš uzskata.
Deivids (vārds ir mainīts uz kādu man ļoti mīļa mūziķa vārdu) nav vairs pats jaunākais. Viņam ir ap 60, taču viņš ir ļoti aktīvs un jauneklīgs. Jau aptuveni gadu Deividam ir draudzene “ar kuru viss ir nopietni”, un pašlaik viņi apsver iespēju īrēt kopā dzīvokli. Deividam bērnu nav, draudzenei jau palieli. Katrs dzīvo divistabu dzīvoklī, taču vienam pie otra ievākties netiek izskatīta kā opcija.
“Man ir vajadzīga sava dzīves telpa, citādi tās attiecības izjuks”, Deivids ir pārliecināts.
Var gadīties, ka tā ir bēgšana no grūtībām, bet varbūt tomēr tā ir pieauguša cilvēka pazīme – apzināties riskus un pēc iespējas labāk tiem sagatavoties. Vienlaicīgi gan viņš uzskata, ka pilnībā savu divistabu dzīvokli viņš uzteikt negribētu, jo “ja nu nesanāk?”.
Man laikam tomēr līdz galam tas nav saprotami, bet es domāju, ka šis pats uzskats ir daudziem mūsdienu pilsētniekiem, kuri šādus kopdzīves riskus vēlas pēc iespējas samazināt. Bet kurš neriskē, tas nevinnē – tas arī ir skaidrs.
Jāteic, ka atsevišķu telpu kopdzīves modelis pirmo reizi manā dzīvē parādījās 90to gadu vidū, kad biju apmaiņas students Hamburgā, un vecāki manā viesģimenē piekopa šo pašu politiku – katram savu guļamistabu. Vairākus gadus vēlāk viņi gan izšķīrās, tā kā arī šāds risinājums nav absolūti drošs. Nākot no padomju laika un neatkarības sākumgadu izpostītās Latvijas, kaut kas tāds man likās kā pilnīgs luksuss, jo normāli taču ir, ja trīs paaudzes dzīvo divistabu dzīvoklī.
Vēl ekstrēmāku kopdzīves modeli es pieredzēju arī manā Hamburgas periodā, kad attālu paziņu lokā bija viens precēts pāris, kurš katrs dzīvoja savā dzīvoklī. Dzīvokļi atradās vienā mājā un vienā kāpņu telpā.
Vai šie ir droši risinājumi kā savienot laulības dzīvi ar mūsu egoismu? Domāju, ka nē.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

One thought on “Laimīgas kopdzīves noslēpums

  1. hmm, 2 guļamistabas ir viennozīmīgi super! Nevaru iedomāties, ka būtu jāguļ kopā ar savu otro pusīti (man nav tādas, bet tas nemaina faktu). Esmu izteikts klusuma un miera mīlētājs, nevaru iedomāties, ka katru nakti būtu kopā 1 gultā jāgūl vēl ar kādu. Katrs taču aizmieg un pamostas savādāk, noteikti zinu, ka kopā gulēšana būtu traucējoša. Es te nerunāju par seksu, bet par parastu ikdienas gulēšanu/atpūtu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: