Dostojevkis “Mūžīgais vīrs”

cof

Tie ir kartupeļi nevis asinsdesa.

Jau pagājušā gadā biju paudis apņemšanos izlasīt x skaitu grāmatu, taču šo skaitli nesasniedzu. Lai nediskreditētu sevi, neminēšu šo skaitli. :)
Arī šogad esmu apņēmies izlasīt šādu pašu daudzumu, un tā kā gada pirmais mēnesis jau ir pagājis, man ar steigu ir “jāsarauj”, citādi būšu “ārpus grafika”.
Dostojevska “Mūžīgais vīrs” ir šogad pirmā pabeigtā, un jāteic, ka pamatus šim finišam ieliku jau pagājušā gadā. Ir vairākas grāmatas, kuras esmu iesācis lasīt pagājušā gadā, tāpēc ir cerība, ka šogad mērķi sasniegšu.
Par šo grāmatu man nav daudz ko teikt. Un vispār. Es secinu, ka man aizvien mazāk ir ko dzīvē teikt. Savā ziņā mani tas biedē, jo kaut kādu daļu savas degsmes zaudēju caur to. Iemesls tam ir, ka jebkuru notikumu un procesu mums apkārt var ieraudzīt vismaz no divām pusēm. Un, jo vairāk es par to domāju, jo mazāk pārliecināts kļūstu par pirmo viedokli, kas mani pārņēma pēc šīs grāmatas izlasīšanas vai jebkuru citu notikumu komentēšanas, kas notiek pasaulē. Laikam tas pieder pie novecošanas, bet man tas ir vājš mierinājums.
“Mūžīgā vīra” tematika ir novecošana. Kaut arī praktisko notikumu pamatā ir mīlas trīsstūris, būtībā man liekas, ka grāmata ir par novecošanu. Galvenais tēls Velčaņinovs ir piektajā gadu desmitā iegājis vīrietis, kurš sajūt kā jaunības dienu bezbēdu dzīve ir pagājusi. Viņu pārņem reālas un izdomātas slimības, viņš  – jaunības dienās meitu ģēģeris – patreizējā dzīvē vientuļnieks uzzina, ka viņam ir meita ar sievieti, kura nesen kā mirusi un kuras vīrs visādi cenšas noslēgt šo savas dzīves posmu, kurā viņš no savas jaunās un izskatīgās sievas ir pamatīgi cietis, bērnu, kas nav viņa, ieskaitot. Velčaņinovs, satiekot savu meitu, pēkšņi iegūst jaunu dzīves jēgu un cerību, taču drīz vien šī iegūtā cerība sabrūk, jo meitenīte mirst. Turpinājumā ir dusmas, vilšanās, apskaidrība un nožēla. Ciešanas, kurām galvenajam tēlam, bet arī piekrāptajam vīram, kurš brīžiem ir Velčaņinova labākais draugs, bet brīžiem lielākais ienaidnieks, jāiziet cauri. Katrs to dara savādāk.
Vēl Padomju Savienības pēdējos pastāvēšanas gados šis romāns ir ticis ekranizēts. Jāteic, ka manā prātā izveidotie tēli būtiski atšķīrās no tiem, kādi tie atainoti filmā. Tāpat arī kopējā noskaņa darbā man bija savādāka.
Un te atkal es nonāku pie tēmas – lietas dažkārt ir savādākas nekā tās izskatās. Arī kartupeļi.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: