Uz bērniem kliedz!?

cof

Zirgs slims. Martas uztaisīta scēna.

Sofija (vārds mainīts) nogāzusies uz grīdas un spiedz, ka NEKĀDĀ gadījumā nevilks zeķubikses. Sofijas mamma, apsēdusies uz zemajiem bērnu dārza garderobes soliem, mēģina kaut ko teikt meitai un visdrīzāk nav pamanījusi, ka esmu ienācis bērnu dārzā. Viņa pielec no sola, kā pūķis dodas trīsgadīgās Sofijas virzienā, paķer viņu aiz rokas un skaļā un saniknotā balsī saka: “Klausi mani taču beidzot!”
Kļūstu liecinieks agresijai pret bērnu un tajā brīdī sajūtos neērti. Sofijas mamma, pamanījusi mani, cenšas pasmaidīt, taču sejā redzams izmisums.
Domāju, ka daudziem vecākiem šāda situācija ir ikdienišķa. Grāmatas un internets ir pilni ar pamācībām par nosvērtu bērnu audzināšanu, taču realitāte ļoti bieži izskatās savādāk. Par sevi nemaz neteikšu. Bieži vien esmu misters Nepacietība attiecībā uz bērniem un samērā ātri mēdzu zaudēt savaldīšanos. No malas tas izskatās briesmīgi. Arī es sajutos ļoti neērti, kad meitenes mamma uz viņu kliedza. Citkārt tik nosvērtā un smaidīgā sieviete pēkšņi zaudējusi savaldību. Es tikai savā prātā iedomājos kā izklausās, kad es uz bērniem uzkliedzu. Šausmīgi noteikti. Taču pats valdzinošākais ir tas, ka es kā vecāks to nemaz nejūtu un nedzirdu. Man tā, protams, ir organiska reakcija uz eskalējušu situāciju, un savu paaugstināto balsi kā agresivitāti es nemaz neuztveru. Un visdrīzāk arī bērni neuztver. Viņi manu skaļo balsi uztver kā ikdienišķu parādību – “tēvs sapsihojies” – stilā.
Skaidrs, ka nelepojos ar to. Un cik reižu (dažkārt liekas, ka katru dienu) apņemos to vairs nekad nedarīt, taču mana apņemšanās iztur līdz nākamai situācijai, kad zaudēju savaldību.
Kur ir tā robeža, kad “tas vairs nav ok”? Vai robeža ir pacelta balss? Cik decibelu apmērā? Vai bērna sapurināšana, viņa stingrāka “paņemšana” aiz rokas? Vai auss? Vai matiem? Vai vienreizēja siksnas vai delnas lietošana? Vai likšana kaktā? Kā redzams – šīs robežas patiesībā ir plūstošas. Ceru, ka saprotat, ka nerunāju par klaju vardarbību pret bērniem. Par sišanu vai izteiktu fizisku pazemošanu. Man pašam vienkārši liekas fascinējoša šī robeža. Bet vēl svarīgāk. Kur šī robeža ir bērniem? Kad bērni mūsu psihošanu sāk uztvert nopietni? Vai pie pirmā dusmīgā vārdā? Pie purināšanas, kaktā likšanas vai pēriena? Pats esmu vairākkārt piedzīvojis situāciju, kad dusmu brīdī gan Džo, gan Marta ar smaidu uz lūpām ir teikuši – nu, noper mani! Viņiem tajā brīdī tā ir bijusi kā spēle, un acīmredzami mana aurošana nav devusi panākumus. Iespējams tāpēc, ka mēs bērnus nekad pēruši neesam, un viņiem, varbūt, tas šķiet saistoši – izjust to. Tāpat kā pamēģināt cigaretes vai alkoholu. Visi saprot, ka tas nav labi, bet pamēģināt tik un tā gribas.
Ar šo rakstu gribu teikt – domāju, ka tādas īstas robežas nav. Viens uzskatīs, ka jau paaugstināta balss ir par daudz, citam liksies, ka vienreiz “ar žagariņu” ir pavisam ok. Galvenais ir uzticēšanās starp vecākiem un bērniem. Un vēl svarīgāk – lai bērniem nekļūtu bail.
Tā arī Sofijai, kurai mamma ar spēka pielietošanu tās zeķubikses tomēr uzstīvēja.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

One thought on “Uz bērniem kliedz!?

  1. Ak vai ! Šī mūžīgā tēma – bērns mani neklausa, Un nekad nebūs viena vienīga atbilde – ko darīt? Un tomēr, lai kā bērns ālētos, izrādītu savu agresivitāti, “kāptu uz galvas”, atcerēsimies, ka sirdī viņš ļoti vēlas labas un mīļas attiecības ar vecākiem. Neaizmirsīsim pret bērnu izturēties ar cieņu, nepazemot viņu. Un pašu vecāku piemēru bērns ņems vērā daudz vairāk nekā vārdus, nerunājot nemaz par uzkliedzieniem, kas tikai apliecina mūsu, vecāku, nevarību…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: