Eirovīzijas sajūtas

Vismaz Portugāļu džeks uzturēja manās sajūtas Eirovīzijas burvību.

Visā darba un daudzo pienākumu jūklī ar Kati svētdienas vakarā konstatējām, ka iesākusies taču Eirovīzija. Un Triānas parks nav ilgi un nepacietīgi jāgaida, jo tie piedalīsies jau otrdienas pusfinālā. Kaut arī gaidīšanas svētki bija daudz īsāki un ne tik jūsmīgi kā dažos iepriekšējos gados, biju priecīgs par grandiozu otrdienas vakaru – noskrieti 6 kilometri veicīgā tempā, uzvarēta spēle pret itāļiem, garšīgs Kates ceptais Quiche Lorraine un Eirovīzija. Turklāt bērni laicīgi nolikti gulēt, kas nav mazsvarīgi. Bet samērā drīz biju spiests secināt, ka Eirovīzijas vakars mani pievīla. Laba un pozitīva noskaņa kaut kā izplēnēja, jo tas, kas notika uz skatuves Ukrainā, galīgi nerakstījās manos Eirovīzijas kanonos. Regulārie lasītāji jau zina, ka esmu daudzus gadus bijis liels Eirovīzijas fans un parasti ļoti lepojos ar to, cik es dažkārt precīzi spēju paredzēt dziesmas, kuras pārvarēs pusfinālu un bieži vien samērā precīzi es varēju paredzēt arī fināla pirmo desmitnieku. Bet kaut kas ir mainījies. Vai nu mana Eirovīzijas varēšana vai dziesmas kopumā.
Man Eirovīzija asociējas ar priecīgām, jautrām, nesarežģītām dziesmām, ar laimīgiem gejiem un interesantiem tehniskiem risinājumiem. No visā tā pāri ir palikuši tikai laimīgie geji. Vismaz tehniskā ziņā liekas, ka skatuve un priekšnesumi stagnē jau vismaz 2-3 gadus. Un dziesmas? 90% dziesmu mani pievīla. Aizvien vairāk tās līdzinās perfekti producētiem popmūzikas gabaliem bez īpašās Eirovīzijas dzirksts. Ja es atceros Eirovīzijas dziesmas pirms 10 gadiem, tad tas bija laiks, kad kā milži cīnījās Ziemeļeiropas stils pret Balkāna stilu. Ar mainīgām sekmēm. Tas viss ir ticis iemainīts pret kaut kādu producētu mūziku, kuru pēc Eirovīzijas tā arī neviens vairāk neatskaņo. Tik maz bija spilgtas mūzikas. Es te nediskutēju par šo dziesmu muzikālo vērtību. Būsim godīgi – katru dienu radiostacijas pieskandina mūsu ausis ar ļoti daudziem vājiem gabaliem, kuri mums iepatīkas tikai pēc tam, kad esam tos vismaz 10 reižu dzirdējuši. Radio vairs neatskaņo kvalitatīvu rok- vai popmūziku. Kā viens liels brēcošs opuss man atmiņā ir Azerbaidžāna, Grieķija, Polija, Armēnija ar zirga galvām, pupiem un liesmām.
Mani pirmā pusfināla favorīti – Portugāle, Moldova, un sabijusies beļģiete.
Un pirmo reizi kopš sevi atceros es reāli apsveru iespēju sestdien vakarā Eirovīziju neskatīties. Kaut kāds lūzums manī ir noticis.
Par Triānas parku nav ko daudz teikt. Es biju 100% pārliecināts, ka viņi finālā tiks, taču jāteic kā ir – Agnese Rakovska nodziedāja netīri, tas gabals un skatuves performance bija līdz nejēdzībai samuhļīti. Es domāju, ka kopumā šī dziesma noteikti bija labāka par lielāko daļu tām, kas tika atskaņotas, taču kaut kas tajā visā priekšnesumā bija antipātisks…

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: