Serviss vācu stilā

Berlīnē interneta savienojums vēl ir līmenī. Ir vietas, kur tā vispār nav.

Vakar biju atkal spiests pārliecināties par servisa kvalitāti Vācijā, pēdiņās. Esmu savos bloga ierakstos jau šad tad minējis, ka Vācijā ir gana daudz lietu, kas darbojas nevainojami, taču vesela rinda tādu, kas galīgi nedarbojas. Viena no šādām lietām ir salīdzinoši zemā servisa kvalitāte. Un kroņa disciplīna ir serviss un telekomunikācijas. Daudzas lietas, kas Latvijā ir pašsaprotamas, Vācijā diemžēl vēl aizvien ir katastrofālā līmenī.
Viens piemērs. Pirms aptuveni divām nedēļām mums uz mājas telefonu piezvanīja Deutsche Telekom darbiniece. Mūsu interneta un stacionārā telefona provaideris ir Deutsche Telekom. Cena – 29 EUR mēnesī par oficiāli 16 mbitiem, bet realitātē tie 10-11, turklāt dalītā līnija. Tas nozīmē – jo vairāk lietotāju, jo lēnāks un nestabilāks ir interneta savienojums. Vienkāršā valodā sakot –  interneta kvalitāte ir ļoti zema. Bet Telekom darbiniece piezvanīja un apsolīja 50 mbitus, turklāt stabilus. Wow, es pie sevis nodomāju, bet drošības labad pārjautāju, vai tiešām 50, jo iepriekš mums visi apgalvoja, ka mūsu adresē tas nav iespējams. Ir gan, darbiniece mani iedrošināja! Bet maksās 10 eiro mēnesī vairāk, turklāt līgums uz 2 gadiem. Tas nozīmē – es ātrāk no šīm saistībām vaļā tikt nevaru. Tātad – 39 EUR mēnesī par 50 mbitiem. Cik Latvijā mājsaimniecības maksā par internetu? Tikko paskatījos cenas, un teikšu, ka vidēji tie varētu būt 20-25 EUR mēnesī par līdzīgas kvalitātes internetu.
Es padomāju, bet galu galā piekritu. Varu taču apēst mēnesī par 10 eiro mazāk. Vakar bija tā lielā diena. Skaidrības labad pateikšu, ka no brīža, kad telefoniski šim darījumam piekritu, līdz brīdim, kad internets var tikt paātrināts, pagāja 10 dienas. Neizskaidrojamas 10 dienas, bet nu tas jau nav tik svarīgi. Vakar vakarā atnāku mājās un mēru interneta ātrumu. 20 mbiti. Izmēru vēlreiz – 18 mbiti. Kad mērīju trešo reizi, man parādīja 13.5 mbitus. Zvans Telekom tehniskajam servisam? Varbūt es kaut ko nemāku? Pārstartēju taču rūteri, visu izdarīju kā vajag.
“Paldies, ka piezvanījāt Deutsche Telekom. Aptuvenais gaidīšanas laiks ir 20 minūtes.”
20 minūtes ir tā vērtas, lai pagaidītu. Gaidot, atvēru datorā epastu, kuru saņēmu kā apstiprinājumu manam pasūtījumam. Un sāku lasīt arī mazos burtiņus. Un lasot sapratu, ka esmu ticis piečakarēts, jo, ja tehniski nav iespējams, tad garantētais ātrums manam pieslēgumam ir 17,5 līdz 25 mbiti. Tajā brīdī mans noskaņojums strauji mainījās, un pie klausules pārvērtos no lūdzēja par pieprasītāju. Milzīgais lielais koncerns vienkārši ir klaji mani apmānījis!
Pēc 20 minūtēm tehniskās palīdzības dienesta darbiniece pacēla, kurai es tad visu izstāstīju. Viņa jutās vainīga, taču nevarēja palīdzēt un savienoja mani ar pārdošanas nodaļu. Tur cilvēki ir trenēti, un rezultātā viņi savu vainu atzīt negrasījās, nekādu ciešanu darījumu piedāvāt nebija gatavi, tikai pateica, ka man ir paveicies, ka tik ātri piezvanu, jo taču 2 nedēļu laikā no līguma noslēgšanas brīža to ir iespējams vēl atcelt. Un kas būtu, ja es zvanītu vienu nedēļu vēlāk? Nekas. Turpmākos divus gadus maksātu par krāpnieciski uzspiestu internetu 10 eiro mēnesī vairāk.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

7 thoughts on “Serviss vācu stilā

  1. Vēl ir dzirdēts, ka Vācijā (vai varbūt Austrijā, neatceros), ir tāds niķis nepieņemt liela nomināla banknotes. Piemēram, dzezlceļa kasēs uzraksts – 200eur nepieņemam, pat jau biļešu cena ir ap 200eur. Vai kaut kas tāds ir novērojams Vācijā? Es saprotu, ka kaut kādā sīkā bodē var nebūt ko izdot, bet dzelzceļa kasē nepieņemt 200eur, tas ir jau ir nonsenss… tiešām neviens tos ambāļus vēl nav iesūdzējis tiesā? Ja 200 un 500 ir legāls maksāšanas līdzeklis tas ir jāpieņem, nekādu atrunu.

  2. Vēl ir dzirdēts arī, ka Vācijā ir totāls vāks ar maksājumu kartēm. Ne visur, piemēram, pieņem mastercard, šiem tur esot kaut kāds girocard. Vai vari pakomentēt? Latvijā man tikai 1x mazā bodē piesējās, ka gribēju maksāt par mazu pirkumu ar karti.

    • Tā arī ir kā Tu saki. Kredītkartes nepieņem ļoti daudzās vietās. Girocard ir tāda kā debetkarte ar ierobežotu kredītlimitu, kas piesaistīta kontam. Bet ir pietiekami daudz veikalu, kuros arī ar šo debetkarti var norēķināties, piemēram, sākot no 10 eur. Vācijā skaidrā nauda tomēr vēl aizvien ir vispopulārākais norēķinu veids, skaidras naudas krāšana uz krājkonta (1,2% rentabilitāte, kas nenosedz pat inflāciju) vai zeķē ir populārākais naudas uzglabāšanas veids. Izklausās absurdi, bet Vācijā pie iedzīvotājiem doičmarkās vēl aizvien ir vairāk nekā 10 miljardi.

  3. Pats routerī signālu apskatīties nevari?
    Iespējams ka viņi mēģina palaist VDSL, bet vadu savienojumi ir sūdīgi.
    Lattelecom nav labāks par Deutsche telekom! Nesen vajadzēja savienot viņu pielaistās lažas savienojumu vietās – Lattelecom atbilde bija: “tu mums klient esi pohuj, neko mēs nevienosim!”

    • Signālus skatījos. Ar tehniku tur viss kārtībā, un rūterim bija jāspēj nodrošināt arī 50 mbit. Vienkārši izrādās, ka tehniski vadi tomēr “nelaiž” cauri tik daudz, kaut arī sarunā man darbiniece apgalvoja ko citu.

      • Ne jau vados ir vaina, bet savienojumu vietās. Paprasi kaimiņiem, mājas vecākajam, pārvaldniekam, vai viņi zin kur ir savienojumu vietas. Tur noteikti viss nosūbējis.
        50Mbps tu vari dabūt tikai ar VDSL, kas nozīmē ka jābūt vai nu kabelim vienā gabalā (kas nav pieredzēts), vai smukiem savienojumiem.

    • Nu re kā! Kā parasti! Nevajadzēja perdelistam nekādus megabitus, vaidzēj tik iepļūtīt blogofīlā!
      Man jau bij tāda aizdoma.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: