Par bēgļiem

Šī, visiem eiropiešiem tik iemīļotā tēma, pirms divām dienām manā apziņā piedzīvoja satricinājumu. Kaut arī jāteic, ka kā lielākā daļa latviešu un liela daļa vāciešu, mans viedoklis ir samērā konservatīvs – ir jāpalīdz, taču visam ir savas robežas.
Un tieši par robežām ir stāsts. Kaut arī Afganistānas pilsoņiem pēc Vācijas likumdošanas patvērums nepienākas, Vācijā samērā lielā daudzumā bēgļu plūdu laikos nonāca arī šīs valsts pilsoņi. Cilvēks nonāk valstī, varas iestādes zina, ka bēgļa statuss viņam nepienākas, taču viņš izraidīts netiek, jo saskaņā ar starptautisko konvenciju, cilvēks, kurš jūtas savā valstī vajāts, drīkst lūgt patvērumu citā valstī. Tā arī kāds puisis no Afganistānas, kura iesniegumu pieņēma Vācijas iestādes. Un izskatīja. Bet neizskatīja uzreiz. Puisis pamazām integrējās vidē, viņš iesāka apmeklēt profeni. Pagāja viens gads, divi, trīs… Ceturtajā gadā, kādā jaukā dienā profesionāli tehniskās skolas klases durvis atveras, kurās stāv policijas ierēdņi. Viņi ir atnākuši pakaļ afgānim, kura likteni varas iestādes beidzot ir nospriedušas – viņš Vācijā palikt nedrīkst. Viņam nekavējoties ir jāizceļo. Vēl tās pašas dienas vakarā.
Turpinājums ir nekārtības, draudi, suņi, kautiņi, savainoti policisti un demonstranti. Vēlāk izrādās, ka arī afgānis nav spēlējis ar atvērtām kārtīm, jo speciāli vilcinājis dokumentu iesniegšanu. Emociju uzplūdos viņš pat esot bļāvis – pēc mēneša būšu atpakaļ un tad nogalināšu vāciešus! Vai tā ir bijis, vai tā ir atsevišķu ieinteresēto pušu versija – tas lai paliek nenoskaidrots.
Šajās dienās, kad darba vajadzībās lasīju Eslingenas un latviešu bēgļu stāstus Vācijā, man negribot prātā nāk arī paralēles ar latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju. Kad čekas pārstāvji nakts laikā klauvē pie durvīm, un ģimenei stundas laikā jāsavāc savas mantas. Es domāju, ka tas ir tik nežēlīgs akts, kuru neviens no mums pat īsti nevar iedomāties.
Es nevelku paralēles abos šajos gadījumos, jo tie ir pārāk atšķirīgi. Es vairāk iedomājos tieši šo cilvēcisko aspektu. par to, ka tik bieži mēs apskatāmies pasi, bet neredzam situāciju pēc būtības. Spilgts piemērs ir situācija ar Anis Amri, tunisieti, kurš Ziemassvētku laikā veica teroraktu Berlīnē, ar smago mašīnu ietriecoties pūlī. Kā izrādās, tik nezināms varas iestādēm viņš nemaz nebija. Drošības policija kādu brīdi viņu pat izsekoja, taču kaut kad pārtrauca. Lai nebūtu nepatikšanu un lieku jautājumu, kāpēc izsekošana pārtraukta, protokoli tika vienkārši viltoti.

Šis viss kopā man tikai vēlreiz apstiprina manu pēdējo gadu lielāko pārliecību – nekas šajā pasaulē nav viennozīmīgs. Jebkurai medaļai ir kā minimums vismaz vēl viena puse.  Ne katrs bēglis, kurš klejo pa Eiropu, ir dīkdienis vai terorists.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: