Valstsvīra nāve

Šai fotogrāfijai no mūsu nesenā Bavārijas brauciena ir tikai ilustratīvs raksturs.

Vārds “nāve” bloga virsrakstā nepilnas nedēļas laikā parādās jau otro reizi. Tā ir tikai un vienīgi sagadīšanās.
Šoreiz es gan uzmanību gribu pievērst tam pirmajam vārdam. Tas ir skaists un sens vārds latviešu valodā, kas apzīmē politiķi. Taču manā lingvistiski emocionālajā uztverē šis vārds ir vairāk kā tikai politiķis, jo piekritīsiet man, ka mūsdienās apzīmējums “politiķis” drīzāk skan kā lamu vārds. Valstsvīrs ir kas vairāk kā vienkārši politisks amats, kas uzticēts pilsonim uz kādu noteiktu laiku. Valstsvīrs manā uztverē ir harizmātisks un pašaizliedzīgs politisks darbonis, kas nebaidās no saviem izteicieniem, necenšas tos “nogludināt”, necenšas visiem izdabāt. Tas ir cilvēks, kuram ir valstiska vīzija.
Ir ļoti daudz viedokļu par Helmutu Kolu. Daļa no tiem galīgi nav glaimojoši, bet tā ir politiskās ikdienas sastāvdaļa. Nesen laikrakstā DER SPIEGEL bija ļoti kritisks raksts arī par Vācijas “tēvu” Konrādu Adenaueru. Arī viņš bijis iesaistīts darījumos, kurus mūsdienās mēs viennozīmīgi klasificētu kā korumpētus. Neskatoties uz to, viņa darbība un rīcība bija tomēr virzīta uz tautas labklājību. Arī Helmuts Kols bija šāds politiķis. Vizionārs.  Mani ar Helmutu Kolu saista ne tikai kopīgs vārds, bet arī mazliet kopīgas vēstures. Viņš kā politiķis diezgan lielā mērā ir atbildīgs par to, ka es studēju Politikas zinātni. Tas notika vēl tālajos 90tajos, kad es biju apmaiņas students Vācijā trīs gadus pēc tam, kad viņš sensacionāli kļuva par vienotās Vācijas kancleru. 94. gada vēlēšanās CDU ar nelielu pārsvaru uzvarēja. Mani viesvecāki bija uzticami CDU vēlētāji un iesaistīti arī vietējās pašvaldības CDU partijas aktivitātēs. 94. gada vēlēšanās es drīkstēju piedalīties kā novērotājs kādā Hamburgas vēlēšanu iecirknī, un šis notikums atstāja uz mani paliekošas sekas. Protams, tas bija laikmets, kad Vācijā citu politiķi nepazina. Līdzīgi kā pašreiz, kad ir vesela jauniešu paaudze, kura pazīst tikai vienu kancleri – Angelu Merkeli, 80tajos un 90tajos bija tikai viens kanclers – Helmuts Kols. Vai tas ir “veselīgi” demokrātijai? Šeit nav viennozīmīgas atbildes, taču, ja mūsdienās daudzu politiķu vadmotīvs ir – kā labi izskatīties medijos, tad Kols ir viens no tās paaudzes politiķiem, kuri gan apzinājās mediju varu, taču pieņēma lēmumus un veica darbības nerēķinoties ar žurnālistu reakcijām. Protams, šādi valstsvīri ir ļoti pašpārliecināti par sevi un savām darbībām. Viņiem piemīt zināma deva Dieva kompleksa, jo uzskata, ka viņi nekļūdās. Viņi domā, ka viņu lēmumi ir vienīgie pareizie. Tādā veidā cilvēks zaudē sasaisti ar bāzi. ar saviem vēlētājiem. Tā tas notika arī 90to gadu beigās Vācijā, kad vairāk nekā 15 gadus ilgušā CDU valdīšana pārtrūka.
Valstsvīrs ir miris. Vai mūsdienu politikā ir daudz šādu politisku personību? Šķiet, ka aizvien mazāk.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: