Tolstojs “Augšāmcelšanās”

Pirms kāda laika izlasīju Dostojevska romānu “Mūžīgais vīrs”,  kuru aprakstīju šajā blogā jau labu laiku atpakaļ. Bet vēl pirms Dostojevska biju iesācis lasīt Tolstoja “Augšāmcelšanos”, kas man vienu brīdi apnika, tāpēc biju pārgājis pie Dostojevska, taču dažas dienas atpakaļ pabeidzu arī “Augšāmcelšanos”. Un varu teikt – izjutu patiesu gandarījumu par šo grāmatu un saturu kopumā.
Saturs ir dažos teikumos izstāstāms – Ņehļudovs ir turīgs vecpuisis, kura labākie gadi ir garām, un pašam neapzinoties, viņš ir nonācis lielas atklāsmes priekšā. Jaunības dienās viņš bija uzdzīvojis ar meiteni, kas viņam pašam bija tikai izklaide, bet meitenei kas daudz vairāk. Toreiz sirdsapziņa viņu nemocīja, kad viņš meiteni pameta, bet tagad liktenis viņu ir nostādījis neērtā situācijā – viņš ir tiesas piesēdētājs, un viņam ir jālemj par sodu sievietei, kura ir kļuvusi par prostitūtu. Un viņā rodas atklāsme, ka Ņehļudova jaunības dienu rīcība un izturēšanās šo jaunībā tik nevainīgo meiteni līdz tam ir novedusi. Viss turpmākais ir Nehļudova mēģinājums izpirkt vainu, jo, neskatoties uz mēģinājumu, sievieti paglābt no barga soda, viņa tiek aizsūtīta katorgā, un kā vienīgo iespēju viņš redz tai sekot. Kā jau teicu, satura ziņā notikumu ir maz, taču darbs ir pilns ar daudzām šķautnēm, sarežģītām atziņām un galvenokārt sabiedrības kritiku. Šī manā uztverē ir lielākā darba vērtība – uzdrīkstēšanās ļoti asi kritizēt tiesu sistēmu 19. gadsimta Krievijā. Taču Tolstojs kā kristietis un liels kristīgo vērtību piekritējs, dalās ar vēl kādu bezgala vērtīgu atziņu – par cīņu starp labo un ļauno. Par to, vai ļaunumu iespējams atdarīt ar ļaunumu. Respektīvi, vai cietumi tik tiešām ir iestādes, kuras spēj “ražot” labus cilvēkus. Vai cietumu uzraugi, kuri pazemojoši izturas pret ieslodzītajiem, var būt labāki cilvēki par tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ atrodas ieslodzījumā. Te gan viņš ļoti skaidri atdala cilvēkus, kuri notiesāti par politiskiem pārkāpumiem no tiem, kas ir kriminālie noziedznieki. Tolstoja vērtējumā kriminālie noziedznieki ir personas ar milzīgu ļaunuma potenciālu, kuriem to iespējams redzēt pat sejās. Kā tādu zīmogu, kuru nav iespējams izdzēst. Tolstojs uzskata, ka bez kristīgajām vērtībām augšāmcelšanās un personības atdzimšana nav iespējama. Cilvēks bez šādām vērtībām visdrīzāk turpinās dzīvot ļaunumā, zemiskumā, vulgaritātē, apmierinot tikai pašas primitīvākās dziņas. Un vēl ir kāds neparasts secinājums, kuru Tolstojs netiešā veidā sniedz lasītājam – vai humānisms un cilvēkmīlestība Krievijā vispār ir iespējama? Vai šī tauta, kas mūžīgi ir pazinusi tikai vergu un kungu mentalitāti, vispār ir gatava humānismam? Respektīvi, brālīgām, empātiskām uz saskaņu un harmoniju vērstām attiecībām, kuru pamatā ir nevis stiprākās alfa personas mentalitāte, bet koleģialitāte.
Kaut kad es mēģināju kindle, kur lasīju šo grāmatu, interesantos citātus atzīmēt, bet to bija TIK daudz! Un netieši tas manī raisīja domas arī par mūsu tautu. Es uzdrīkstēšos apgalvot latviešiem tik ļoti nepatīkamo lietu – mūsu latviskā mentalitāte ir daudz tuvāka krievu nevis vāciešu vai skandināvu. Un ticiet man – es vāciešus pazīstu ļoti ilgi, līdz ar to varu tikai secināt – latvieši un krievi ir daudz radniecīgāki nekā latvieši un vācieši. Protams, milzīgs ir padomju laika mantojums, un diemžēl vismaz trīs paaudzes mūsdienu Latvijā dzīvo ar vairāk vai mazāk izteiktu padomisku mentalitāti, kas sakrustojusies ar pārprastu liberālismu.
Labi, es te vienā ierakstā sabāzu uzreiz vairākas lietas kopā. Galvenokārt tomēr gribēju pastāstīt par Tolstoja romānu, kurš man ļoti patika un lika aizdomāties par it kā sen zināmām lietām atkal.

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

2 thoughts on “Tolstojs “Augšāmcelšanās”

  1. Ir liela starpība starp Tolstoja aprakstītajiem krieviem un mūsdienu homo soveticus. Un ne tādā ziņā, ka Tolstoja krievi būtu pilnībā izmiruši, lai arī viņu, protams, ir daudz mazāk. Uz Latviju savulaik migrēja ne jau Tolstoja krievi, bet pašlabuma meklētāji. Ar tiem mums nemaz tik ļoti daudz kopēja nav. Ar Tolstoja krieviem gan. Bet es arī nedomāju, ka ir īsti korekti salīdzināt mūsdienu vāciešus ar Tolstoja laikā dzīvojošajiem.

    • Man tomēr liekas, ka ir “nacionālas” vai drīzāk ģeogrāfijas īpašības, kas stāv pāri politikai un valsts varai. Arī homo soveticus kā tāds varēja izveidoties, balstoties uz PSRS titulārnācijas specifiskajām īpašībām un vajadzībām. Uzskatu, ka padomju cilvēks PSRS veidojās lielā mērā uz tās vēsturiskās bagāžas, kuru nesa krievi jau daudzus gadsimtus pirms tam, jo tas ir fakts – komunisti PSRS bija savādāki nekā komunisti Vācijas demokrātiskajā republikā vai Ķīnā. Vai arī Vjetnamā. Un arī PSRS ietvaros komunistiskās tautas diezgan būtiski atšķīrās viena no otras, līdz ar to man liekas, ka ir diezgan liela saistība Tolstoja krievam ar mūsdienu krievu. Un tieši tas pats attiecās uz vāciešiem. Gan totalitārisma pamatīgums, kas bija 30to un 40to gadu Vācijā, gan pēc tam pašaizliedzīgā atjaunošanās kā arī daudzas citas attīstības, kas vērojamas mūsdienu Vācijā, manā redzējumā ir saistītas ar zināmām nacionālām vācu tautas īpašībām. Kaut arī te atkal esmu spiests teikt, ka tās īpašības, ar kurām mēs klišejiski mēdzam asociēt vāciešus, drīzāk ir Prūsijā tipiskas, jo vācietis Bavārijā tomēr ir ļoti atšķirīgs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: