Kaļiņingrada. Pusotras dienas iespaidi.

Vasara strauji, bet pavisam noteikti tuvojas izskaņai. Šogad mums tā bija vēl mazliet īsāka un skrejošāka kā parasti, jo bija vairāki lieli un forši “projekti”, kurus bija jārealizē. Un vismaz daļa no lasītājiem to īstenošanā piedalījās. Paldies jums visiem par to!

Vasaras beigas mums neizbēgami nozīmē mantu pakošanu mašīnā un došanos atpakaļ uz Berlīni. Mašīnu, kā jau ierasts, piekrāvām pilnu līdz augšai. Šo faktu mainīt nav mūsu spēkos jau vairākus gadus. Toties mājupceļu gan šoreiz izvelējāmies pilnīgi citu, ierastā maršruta Lietuva-Polija-Vācija vietā, izlemjot braukt caur Kaļiņingradu. Uzreiz saku, ka savu izvēli nenožēlojām nemaz. Bet par visu pēc kārtas.

Lai nonāktu Kaļiņingradā, vispirms ir jābrauc caur Lietuvu. Iespējas ir dažādas, bet mēs nolēmām braukt pa skaistāko ceļu. Proti – pa Kuršu kāpu. Mēs ar bērniem šo skaisto vietu labā kompānijā bijām jau apmeklējuši nedēļu iepriekš. Bet Helmuts arī gribēja redzēt, un mums nebija iebildumu. Aptuveni  trīs ar pusi stundu garš ceļš līdz Klaipēdai, pavisam īss pārbrauciens ar prāmi un bijām jau Kuršu kāpā. Daba te ir acij ļoti tīkama. Skaisti priežu meži, pati smilšainā un skrajā kāpa un, protams, burvīgie piejūras ciemati ar glītiem koka namiņiem. Juodkrante un Nida- lieliskas vietas pastaigai gar jūru. Te noteikti ir vērts pavadīt vairākas dienas, bet mūsu mērķis bija tajā pašā dienā nonākt Kaļiņingradā, tāpēc izbraucienu ar kuģīti un žāvēto zivju ēšanu atstājām citai reizei.  Pusdienas Nidā gan paēdām un tad devāmies tālāk. Turpinājām braukt pa Kuršu kāpu, kas iestiepjas arī Krievijas pusē. Daba te bija tikpat skaista un jūra, atšķirībā no pagājušās nedēļas, mierīga kā spogulis.

Ap pulkstens pieciem pievakarē nonācām pie Krievijas robežas. Atmiņā atausa kādreizējie skolas laiku braucieni, kad Polijas robežkontroles punktos dažkārt nācās stāvēt ilgi un dikti, gaidot robežsargu, kurš ar mega lielu bloknotu kāpa autobusā un, nenormālā ātrumā to šķirstot, pārbaudīja mūsu identitāti. Smieties nedrīkstēja, bet drausmīgi gribējās. Principā iebraukšanai Krievijas teritorijā Latvijas pilsoņiem ir nepieciešamas vīzas. Mums gan ir diplomātiskās pases, tāpēc šo noteikumu varam apiet. Tik un tā robežas šķērsošana abos Kaļiņingradas apgabala galos mums prasīja kopumā pusotru stundu. Nebija tik traki un visi robežu kontrolētāji uzvedās adekvāti, lai gan darbojās lēni un bez steigas. Vienīgi vīrs ar garu spoguli, kas paredzēts mašīnas izpētei no apakšas, jutās drausmīgi svarīgs. Bez liekiem jautājumiem un kofera saturu pārbaudes iebraucām Krievijas Federācijā. Teikšu uzreiz – ceļu kvalitāte Latvijā diemžēl ir sliktāka. Pašā Kaļiņingradas pilsētā gan ielas remontu nav piedzīvojušas jau kādu laiciņu, bet apgabala ceļi bija labi un ļoti labi. Kad nonācām viesnīcā, tuvojās vakars un gribējās ēst. Ar autobusu, kura pietura atradās tieši pie viesnīcas, aizbraucām līdz centram pavakariņot. Brauciens ar autobusu, kāds Rīgā kursēja deviņdesmitajos gados, mums izmaksāja tieši vienu eiro uz četriem. Centrālais laukums liels un tīrs. Apkārt tam iepirkumu centri. Ja neskaita uzrakstus krievu valodā, viss redzētais ļoti neatšķīrās no jebkuras citas tipiskas postpadomju lielpilsētas centra. Garšīgi un ļoti sātīgi paēdām ukraiņu restorānā. Tur bija viss, sākot no siļķes kažokā, līdz borščam, pelmeņiem, vareņikiem un kandžas. Protams, bija arī kompots. Turklāt ļoti gards.

Atpakaļ uz viesnīcu devāmies ar taksometru. Nepilni trīs eiro un gatavs. Šoferis, tāpat ka gandrīz visi citi pusotras dienas laikā sastaptie apkalpojošās sfēras darbinieki, bija ļoti laipns un runīgs. Vienīgais izņēmums bija sporta centra iekšā laidēja tante, kura neatļāva Martai aiziet uz tualeti. “Ņepoloženna,” viņa teica. Un Marta čurāja zem egles.

Vispār Kaļiņingrada kādreiz ir bijusi tiešām varena un skaista pilsēta. Prūsijas pērle Kēnigsberga, kura Otrā pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā sagrauta. Par kādreizējo varenību liecina vien bildes, daži saglabājušies nami un daži atjaunoti. Citādi te dominē padomju laika  būvniecības stils, šī vārda sliktākajā nozīmē. Neskatoties uz to visu, izbrauciens ar kuģīti bija jauks un dzintara muzejs interesants. Paēst te var tīri labi un ne dārgi. Centrālie veikali izskatās tādi paši kā citur. Viens no taksistiem gan bija ļoti pārsteigts, kad prasījām, kurā veikalā labāk nopirkt Krievijā ražotus pārtikas produktus. “Kāpēc jūs gribat pirkt negaršīgus produktus?”, viņš mums atjautāja. Poļu esot daudz labāki, viņš apgalvoja. Nezinu, vai viņam bija taisnība, jo neko tā arī nenopirkām.

Vēlā pēcpusdienā savu īso ekskursiju pa Kaļiņingradu beidzām, lai dotos tālāk Berlīnes virzienā. Ārpus Kaļiņingradas centra neko diži skaistu neredzējām. Tukšas jaunceltnes un nepabeigtas privātmājas. Nesakopti pagalmi. Esmu garlaicīga, bet man tomēr labāk tā kārtība un taisnie leņķi patīk. ;)

Kopumā šāds izbrauciens noteikti bija tā vērts. Nebija nekādu problēmu ar robežas šķērsošanu un pati pilsēta jau arī nekādas “šausmas – drausmas.” Protams, pasaulē ir neskaitāmi daudz citu skaistāku vietu. Bet varbūt tieši tāpēc ir vērts kādreiz redzēt arī to otru pusi. Un nopriecāties, ka mēs vairs tur neesam.

Advertisements
This entry was posted by Kate Salnaja.

One thought on “Kaļiņingrada. Pusotras dienas iespaidi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: