Mēs ievēlam politiķus!

Tā mēs stāvējām un gaidījām zaļo gaismu, kamēr dažiem tā nelikās tik svarīga.

Jā, šajā demokrātijas principā nekas nav mainījies – mēs paši vislielākā mērā esam atbildīgi par to, ko ievēlam. Cita lieta – ja nav no kā izvēlēties, taču Latvijas gadījumā par nabadzību politiskajā ēdienkartē sūdzēties nevaram.
Bet par šo notikumu gribēju ierakstīt jau agrāk. Jau pirms vairākiem mēnešiem.
Ir vēls augusta vakars. Esam ceļā uz Valmieru, jo mums priekšā ir atbildigs pasākums – būsim vedēju pāris draugiem kāzās. Un tie, kas pēdējā gada laikā ir braukuši uz Valmieru, zina, ka šoferus pa ceļam sagaida reversā kustība. Luksofori, kas regulē kustību. Tā tas bija pagājušā vasarā, un līdzīgi tas bija arī šogad. Mainās tikai izvietojums un luksoforu skaits. Tuvojamies luksoforam, pirms mums brauc automašīna ar Īrijas numurzīmi. Gan jau kāds tautietis, kurš savu vasaru nolēmis pavadīt dzimtenē. Automašīna ar Īrijas numuru, un mēs (mēs braucām ar savējo automašīnu, kurai ir Vācijas numurs) apstājamies pie luksofora, jo tajā deg sarkanā gaisma. Aiz mums sastājušās jau vairākas automašīnas. No pretējās puses brauc automašīnu kolonna un pabrauc garām. Luksofora vēl aizvien sarkans. Pēkšņi redzam, kā busiņš, kas stāvējis aiz mums, aizbrauc mums priekšā un pie sarkanās gaismas turpina ceļu. Aiz viņa vēl viens, tad vēl viens. Kopumā kādas piecas automašīnas pārbrauca pie sarkanās gaismas. Un mēs? Protams, ka mēs stāvam un pat nedomājam braukt, jo jau no mazotnes visiem bērniem ir mācīts – pie sarkanās gaismas jāgaida. Līdzīgi domā arī priekšā esošās automašīnas šoferis ar Īrijas numuru. Nākamais luksofors. Atkal sarkans, un atkal mēs apstājamies. Un atkal ir automašīnas, kuras mums pabrauc garām. Tikai dažas. Pie trešā luksofora stāvam atkal, taču šoreiz mums garam neviens nepabrauc. Visi pacietīgi gaida zaļo signālu, kas atļauj turpināt kustību.
Šis ir tikai viens sīks notikums, bet domāju, ka lieliski atspoguļo mūsu sabiedrības būtību. Noteikumi ir visiem vienādi, taču ir kādi, kuri tos drīkst atļauties pārkāpt. Un, protams, noteikti atrast sev neskaitāmus attaisnojumus – pārāk garš tas sarkanais signāls, pretī tik un tā neviens nenāk, man jāsteidzas utt. Un tieši tāpat arī notiek ar politiķiem, kurus mēs ievēlam, jo saprotams, ka tie politiķi ir mūsu spogulis. Ceru, ka visi apzinās to, ka mūsu tautas priekšstāvji jau nav nekādi pārcilvēki, bet tādi kā es un Tu. Tādi, kas pirž, atraugājas, brauc pie sarkanā vai arī nē.
Bet zīmīgi man šķiet, ka tikpat pašsaprotāmi kā mums šķiet apstāšanās pie sarkanās gaismas, tā arī šķita cilvēkam no Īrijas. Un man liekas, ka tas ir saistīts tomēr ar morāli un attieksmi, kuru mēs un šis cilvēks esam iemācījušies dzīvojot ārvalstīs. Nav ko noliegt – padomju laiks ir sačakarējis vairākas paaudzes, un tikai iemācoties, ka var arī savādāk, iespējams šo nepatīkamo padomju mantojumu likvidēt.  Šajā ziņā var tikai cerēt, ka pēc iespējas vairāk cilvēku vismaz nelielu dzīves daļu varētu padzīvot ārvalstīs, lai pēc tam atgrieztos. Sevišķi jau tas attiecās uz jaunāko paaudzi. Un tad mēs varam cerēt, ka būs darbadevēji, kuri saviem darbiniekiem maksās cilvēku cienīgas algas un VIDi, kuri neskatīsies uz katru uzņēmēju kā potenciālo pārkāpēju, bet gan valsts ekonomikas cēlēju.

 

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: