Par ko es domāju, kad ēdu brokastis turku restorānā

Simits ir sezama sēklu gredzens no mazliet saldenas mīklas.

Harauki Murakami ir grāmata “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”, kurā viņš autobiogrāfiski stāsta par to kā nonācis pie skriešanas. Ļoti vērtīga grāmata katram, kurš nodarbojas ar skriešanu, un vēl vērtīgāka tiem, kuriem patīk skriešana un Murakami.
Taču šodien no rīta, kad pienākumi mani aizvilināja uz Alt Moabit rajonu Berlīnē, kur kādā turku brokastu kafejnīcā nolēmu apēst brokastis (Menemenu ar simitu), pārfrāzēju Murakami grāmatas nosaukumu pa savam. Kafejnīcas telpa ir samērā liela – pelēcīgi mākslīgās ādas krēsli, spožas LED gaismas, gaisā siltu maizīšu aromāts. Es veicu pasūtījumu pie kases, samaksāju savu brokastu nodevu (8 eiro 30 centi – padaudz, bet ir tā vērts), apsēžos pie kāda no galdiņiem, kas dziļāk telpā. Kaut arī pulkstenis ir pēc astoņiem, telpā jau samērā daudz cilvēku – vecs turku pāris, jauns turku pāris, daži atsevišķi turku brokastotāji, un TIE divi. Kaut arī es viņus visus nosaucu par turkiem, ļoti iespējams, ka kāds no viņiem bija sīrietis vai afgānis, vai kurds. (Un mēs satraucamies, ka mūs saukā par krieviem!)
TIE divi izskatījās pēc kriminālo aprindu līderiem. Arī viņi ēda brokastis, jo arī “netīro” darbu darītājiem gribas dažkārt paēst parastas lietas. Vienam no viņiem, kas bija jaunāks, aptuveni 30 gadi, rētaina seja, melnas, dziļas acis, šauras lūpas, īsi mati, skarbas rokas. Viņš sēž pie galda mazliet ieliecies kā bokseris pirms cīņas, aktīvi žestikulē un runā skaļi. Otrs ap gadiem 50, ļoti maz matiem, īsa auguma un apaļīgs, tērpts elegantās drēbēs ar Louis Vuitton šallīti un somu. Nosvērtu un smaidīgu seju, atgāzies krēslā, klausās, ko pirmais stāsta. Tā kā turku valodā zinu tikai dažus vārdus, kuri viņu abu dialogā neparādījās, vai, varbūt, parādījās, taču tika izrunāti tā, ka es tos neuztvēru, nevarēšu atstāstīt viņu sarunas saturu. Taču es varu atstāstīt savas domas, kas mani pārņema. Viņi sēdēja kafejnīcas priekšpusē pie lielajiem logiem ar skatu uz ielu, un es neviļus iesāku domāt par klanu razborkām Berlīnē,  kas aktīvi norisinājušās pēdējo mēnešu laikā. Dažos gadījumos uz pretiniekiem ticis šauts no garāmbraucošas automašīnas, kad viņi sēdējuši kafejnīcās vai šiša bāros. Un es iedomājos kā būtu, ja pēkšņi šie pilsoņi kādam būtu ko nodarījuši vai kādam ir parādā, un tieši pašlaik ir kāda censoņu grupa, kura plāno izrēķināties. Tieši šodien no rīta brokastīs, kad viņi iekožas maizē vai dzer turku tēju no stikla krūzes. Jo aptuveni 5-7 metru attālumā tieši aiz viņiem sēžu es, un arī iekožos maizē un dzeru tēju. Vai uzbrucēji šautu tā, lai trāpītu tikai abiem pie loga sēdošajiem, vai tomēr mēģinātu atstāt pēc iespējas lielāku postažu? Ko rakstītu mediji jau stundu vēlāk? Un es secināju, ka baigi negribētos beigt dzīvi turku kafejnīcā ar simitu rokā, tāpēc nopriecājos, kad abi ēdēji pabeidza brokastis pirms manis, piecēlās un aizgāja. Nesašauti un labā noskaņojumā. Protams, varbūt tie bija divi studenti, kuri pārsprieda vakardienas lekciju. Šķiet, ka mana pēdējā laika aizraušanās ar Stīvenu Kingu, kas vēl nav beigusies, sāk nest augļus. :)

Advertisements
This entry was posted by tuurists.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: