Kates poļļa

Simits ir sezama sēklu gredzens no mazliet saldenas mīklas.

Harauki Murakami ir grāmata “Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu”, kurā viņš autobiogrāfiski stāsta par to kā nonācis pie skriešanas. Ļoti vērtīga grāmata katram, kurš nodarbojas ar skriešanu, un vēl vērtīgāka tiem, kuriem patīk skriešana un Murakami.
Taču šodien no rīta, kad pienākumi mani aizvilināja uz Alt Moabit rajonu Berlīnē, kur kādā turku brokastu kafejnīcā nolēmu apēst brokastis (Menemenu ar simitu), pārfrāzēju Murakami grāmatas nosaukumu pa savam. Kafejnīcas telpa ir samērā liela – pelēcīgi mākslīgās ādas krēsli, spožas LED gaismas, gaisā siltu maizīšu aromāts. Es veicu pasūtījumu pie kases, samaksāju savu brokastu nodevu (8 eiro 30 centi – padaudz, bet ir tā vērts), apsēžos pie kāda no galdiņiem, kas dziļāk telpā. Kaut arī pulkstenis ir pēc astoņiem, telpā jau samērā daudz cilvēku – vecs turku pāris, jauns turku pāris, daži atsevišķi turku brokastotāji, un TIE divi. Kaut arī es viņus visus nosaucu par turkiem, ļoti iespējams, ka kāds no viņiem bija sīrietis vai afgānis, vai kurds. (Un mēs satraucamies, ka mūs saukā par krieviem!)
TIE divi izskatījās pēc kriminālo aprindu līderiem. Arī viņi ēda brokastis, jo arī “netīro” darbu darītājiem gribas dažkārt paēst parastas lietas. Vienam no viņiem, kas bija jaunāks, aptuveni 30 gadi, rētaina seja, melnas, dziļas acis, šauras lūpas, īsi mati, skarbas rokas. Viņš sēž pie galda mazliet ieliecies kā bokseris pirms cīņas, aktīvi žestikulē un runā skaļi. Otrs ap gadiem 50, ļoti maz matiem, īsa auguma un apaļīgs, tērpts elegantās drēbēs ar Louis Vuitton šallīti un somu. Nosvērtu un smaidīgu seju, atgāzies krēslā, klausās, ko pirmais stāsta. Tā kā turku valodā zinu tikai dažus vārdus, kuri viņu abu dialogā neparādījās, vai, varbūt, parādījās, taču tika izrunāti tā, ka es tos neuztvēru, nevarēšu atstāstīt viņu sarunas saturu. Taču es varu atstāstīt savas domas, kas mani pārņema. Viņi sēdēja kafejnīcas priekšpusē pie lielajiem logiem ar skatu uz ielu, un es neviļus iesāku domāt par klanu razborkām Berlīnē,  kas aktīvi norisinājušās pēdējo mēnešu laikā. Dažos gadījumos uz pretiniekiem ticis šauts no garāmbraucošas automašīnas, kad viņi sēdējuši kafejnīcās vai šiša bāros. Un es iedomājos kā būtu, ja pēkšņi šie pilsoņi kādam būtu ko nodarījuši vai kādam ir parādā, un tieši pašlaik ir kāda censoņu grupa, kura plāno izrēķināties. Tieši šodien no rīta brokastīs, kad viņi iekožas maizē vai dzer turku tēju no stikla krūzes. Jo aptuveni 5-7 metru attālumā tieši aiz viņiem sēžu es, un arī iekožos maizē un dzeru tēju. Vai uzbrucēji šautu tā, lai trāpītu tikai abiem pie loga sēdošajiem, vai tomēr mēģinātu atstāt pēc iespējas lielāku postažu? Ko rakstītu mediji jau stundu vēlāk? Un es secināju, ka baigi negribētos beigt dzīvi turku kafejnīcā ar simitu rokā, tāpēc nopriecājos, kad abi ēdēji pabeidza brokastis pirms manis, piecēlās un aizgāja. Nesašauti un labā noskaņojumā. Protams, varbūt tie bija divi studenti, kuri pārsprieda vakardienas lekciju. Šķiet, ka mana pēdējā laika aizraušanās ar Stīvenu Kingu, kas vēl nav beigusies, sāk nest augļus. :)

Zinu, tas ir personas datu aizsardzības pārkāpums, bet kungs melnajā vestītē pagājušā sestdienā performēja lielveikalā.

Katram no mums ir lietas, kuras tracina un besī. Protams, ka arī man ir samērā daudz šādu lietu, un neesmu priecīgs par tām, taču ir ļoti grūti ar to cīnīties un saglabāt iekšējo mieru situācijās, kad besī. Viena tāda lieta ir lielveikalu svilpotāji. Tā ir tāda hobijmūziķu cunfte, kura par skatuvi ir izvēlējusies lielveikalu ejas starp kartupeļiem, kafiju un krustnagliņām. Man nekad nav nācies satikt svilpojošu sievieti. Tie vienmēr ir bijuši vīrieši vecumā virs 50, kuri ar savu labo noskaņojumu cenšas inficēt arī apkārtējos, skaļi savā nodabā svilpojot. Jo viņiem liekas, ka visiem ir jādzird kā viņi māk. Dažiem svilpošana sanāk labāk, dažiem sliktāk. Daži cenšas demonstrēt vibrato un pat dinamiku, citiem diapazons aprobežojas ar palielinātu kvartu. Un tad vēl tas repertuārs! Diezgan iecienīta ir vokālā mūzika, itāļu operu ārijas, Mocarta daiļrade vai 20. gadsimta divdesmito gadu vācu šlāgeri. Bet katru reizi svilpotāju sejas izteiksmes ir vienādas – bezrūpība un eksaltēts egoisms. Tas ir tad, kad tu izliecies, it kā apkārt nebūtu neviena cilvēka un tu svilpo tikai sev, bet patiesībā apzinies, ka vismaz trīs tantiņas, kuras no augļu kastes lasa maisiņā ābolus, noklausās tavā priekšnesumā. Un tu ej ar saviem iepirkumu ratiņiem, kas piekrauti ar vistas fileju un arbūziem, nododies svilpošanai, un tev ir vienalga, vai citiem tas patīk vai nē. Visdrīzāk, ka pats svilpotājs būtu pirmais, kurš aizrādītu jaunietim, kurš pārāk skaļi austiņās klausās savu ikdienišķo tehno devu, bet tas nebūtu saistīts ar troksni no  austiņām, bet gan mazvērtīgo repertuāru. Galu galā, nav jau nekāda Pučīni Nessun dorma.
:)

Īsta “Manta” – TV un sadzīves tehnikas brends no Polijas.

Līdz 5. septembrim Berlīnē notiek starptautiskā sadzīves tehnikas izstāde IFA. IFA ir viena no vissenākajām industriālajām izstādēm Vācijā, jau nepilnus 100 gadus vasaras beigās tā pulcē berlīniešus un Berlīnes viesus. Šodien dažas stundas apmeklēju izstādi, kuras nopietnai apgūšanai nepieciešamas vismaz dažas dienas.
Domāju, ka ikviens tehnikas fans šeit var izbaudīt neaizmirstamas stundas, un arī tie, kurus tehnika interesē mazāk, noteikti atradis kaut ko savai gaumei. Samērā nelielu daļu izstādē aizņem futūristiski produkti un risinājumi, un prototipi, kuri, varbūt, nekad veikalos neparādīsies. Kādi ledusskapji, plītis un veļas mašīnas būs mūsu dzīvokļos tuvākajos piecos gados? Cik plati būs televizori, vai videoprojektoru attēls būs tikpat ass kā tv? Kādi mobīlie telefoni būs veikalos tuvākā gada laikā un kādus telefonus lieto cilvēki Āzijā vai citās valstīs? Un tad vēl dažādi lielāki un mazāki tehniski brīnumi bez kuriem pasaule noteikti var iztikt.
Katrā ziņā, ja vēl tuvākajās dienās esiet Berlīnē un neziniet, ko iesākt, IFA apmeklējumu varu ieteikt.

Plaši, gaiši un moderni ir mūsdienu grāmatveikali. Tur es pat varētu mierīgi kādu laiku dzīvot.

Jau izsenis grāmatveikaliem manā apziņā ir īpaša vieta. Tie ir kā tempļi vai baznīcas pilnas ar piedzīvojumiem un pārsteigumiem. Tajos ir īpaša smarža, īpaša skaņa un īpašs apgaismojums. Katrs plaukts un katrs centimetrs ir piepildīti ar vēsturi, nākotni, fantāziju vai ikdienas notikumiem. Bet grāmatas un grāmatveikali ir arī pamatīgs bizness – neskatoties uz digitālās pasaules varenību, grāmatu popularitāte nav mazinājusies. Grāmatu tirgus ir stabils un pieaugošs.
Kad pirms vairāk nekā 20 gadiem biju apmaiņas students Hamburgā, izbraucieni uz grāmatveikaliem bija vieni no maniem mīļākajiem ceļojumiem. Toreiz 90tajos gados tādu grāmatveikalu kā šeit Latvijā nebija. Drīkstēja staigāt starp plauktiem, izcilāt visas grāmatas, pat lasīt. Neviens nelika tās uzreiz pirkt, neviens nedzina prom. Kad vēlāk mūsu birojs pārcēlās uz pašu Hamburgas centru, tas atrādās tieši blakus Thalia grāmatveikalam. Pusdienlaikā mēdzu iet uz grāmatveikalu palasīt jaunākās grāmatas.
Diemžēl esmu pārāk slinks lasītājs, un parasti nopērku vairāk grāmatu nekā varu izlasīt.
Grāmatveikali mūsdienās ir kļuvuši vēl savādāki nekā pirms 20 gadiem. Tagad tajos ir kafejnīcas, un sestdien konstatējām, ka arī vīna pudeles iespējams nopirkt. Vai tam tā obligāti vajadzētu būt?
Nezinu, nezinu…

Gan zaļi, gan brūngani – pateicoties karstumam, daudzi koki Berlīnē ir ieguvuši brūngani rudenīgu nokrāsu un zaudē lapas.

Jau trešo nakti pēdējo 10 dienu laikā pamostamies no dūmu smakas.
Sausais laiks Berlīnei nav gājis secen. Izkaltuši ir zāle, koki, ielas un cilvēki. Vēl vakar pa dienu gaisa temperatūra bija 34 grādi. Es izbaudu vasaru, kaut arī jāatzīst, ka arī man, mitinoties jumta stāvā, tā brīžiem ir bijusi par karstu. Garāku lietusgāzi pilsēta nav piedzīvojusi jau vairākus mēnešus, taču nupat šķiet, ka lieliskā vasara būs beigusies.
Pirmo reizi, kad saodu dūmus naktī, jutos bezgala neomulīgi. Vispirms izstaigāju dzīvokli, izgāju trepju telpā. Skatījos pa logu apkārtējo māju logos, vai kaut kur nav redzama dūmošana. No rīta, kad klausījos ziņas, izrādās, ka nebiju vienīgais, kurš bija satraucies. Ugunsdzēsēji bija saņēmuši vairākus desmitus zvanu un devušies pārbaudīt norādītās adreses, taču lielākoties tā bijusi viltus trauksme. Dūmu cēlonis bija degošas noliktavas Berlīnes dienvidos. Tie izplatījās pārsteidzoši ātri plašā ģeogrāfijā. Dažas dienas vēlāk dega darbnīcas netālu no vecās Tempelhofas lidostas. Atkal naktī, un atkal dūmu mākoņi lika daudziem berlīniešiem aizvērt logus karstajās naktīs.
Pagājušā naktī pie vainas bija meža ugunsgrēks aptuveni 50 kilometru attālumā no pilsētas. Arī šoreiz dūmu smaka bija tik spēcīga, ka logi un balkoni tika cītīgi aizvērti. Attālums pamatīgs, taču arī degošā platība bija samērā liela, līdz ar to daudzi berlīnieši sajuta meža klātesamību. Ziedoni citējot – ….un mežs ienāca pilsētā.
Bet atvaļinājumu laiks ir beidzies, un pilsētas ielas zibenīgi piepildījušās ar automašīnām un sastrēgumiem. Un pilsēta, kas vasaras laikā dzīvoja pēc citiem noteikumiem, ir atguvusi savu lielpilsētas stresu un hektiku.

Attēlā ir sporta laukums, bet lauka hokejam domāts. Izrādās, ka Latvijai nav savas lauka hokeja komandas, un Martai, kura šajā sporta veidā trenējas, līdz ar to ir labas izredzes kļūt par Latvijas izlases spēlētāju, ja tāda tiktu kādreiz uztaisīta. :)

Vai šajā valstī bija kāds, kurš paredzēja Vācijas izlases izkrišanu no pasaules čempionāta jau grupu fāzē? Iespējams, ka kāds bija, bet šis cilvēks, noslēpies no sabiedrības, visdrīzāk sēdēja savā tumšajā istabiņā un savu viedokli skaļi nepauda, jo mediji, kurus es pirms čempionāta lasīju, pareģoja kā minimums fināla spēli. Dažāda līmeņa speciālisti prognozēja “grūtās” un “vieglās” spēles, plānoja piektā čempionu titula svinības Berlīnē, un katrs Vācija izlases spēlētājs jau savā bankas kontā redzēja papildus 250 000 EUR, kas bija apsolīti par uzvaru.
Šis scenārijs nerealizējās, un jau pirmajā spēlē pret meksikāņiem vācieši dabūja “pa pakaļu”. Kaut arī BILD laikraksts prognozēja šajā spēlē uzvaru ar 3:0.
Vāciešiem čempionāts ir beidzies, un līdz ar to kopējā futbola sajūsma Vācijā ir mazinājusies. Tas, protams, ir bēdīgi, jo svētku sajūta līdz ar to ir pazudusi. Tai vietā visi nodarbojas ar vainīgā meklēšanu, taču galvenais secinājums ir, ka izlase ir pārlieku veca, trūkst jaunu un pa īstam spēlēt gribošu futbolistu. Tirgotāji sūdzās par apgrozījuma krišanos, un fanu zonā pie Brandenburgas vārtiem Brazīlijas Meksikas spēli esot noskatījušies vien 1000 apmeklētāju. Bet aizslēgta ir vesela iela.
Kaut kā tā vasara Vācijā pašlaik ir padevusies dīvaina – laika apstākļi vismaz Berlīnē ir izcili, taču futbols ir beidzies, un politikā pašlaik valdošā koalīcija nodarbojas ar attiecību skaidrošanu nesmukā veidā. Ko darīt ar visiem tiem n-tajiem fanu piederumiem? Žurnālistiem gan bija gatavs risinājums – sarindo Vācijas karoga krāsas citā secībā, pagriez tās vertikāli un fano par Beļģiju. Izredzes sagaidīt finālu ir lielas.