Vieglā zādzība

mde

Redzamā bilde ir inscenēta, jo ķivere gan visu dienu uz āķa neatradās.

Kad aizvakar pēc darba grasījos doties mājup un pārmeklēju jaku, kurā vajadzēja būt skūtera atslēgai, nepatīkamas priekšnojautas manus sirdspukstus sāka dzīt ātrāk. Tās nebija arī somā, ne bikšu kabatās. Zemapziņā man ieskanējās mazītiņi trauksmes signāli, un es ātri devos pie braucamā. Tik tiešām! Visu dienu atslēga bija atradusies aizdedzē. Pienāc, pagriez, iedarbini un aizbrauc. Vēl vieglāk to braucamo nozagt nebūtu iespējams. Kāpēc tas nenotika? Iemesli varētu būt vairāki. Darbavieta atrodas rajonā, kur mitinās daudz vecāka gada gājuma cilvēki kā arī iela, kur bija novietots skūteris, ir tāda, pa kuru reti kāds staigā. Nevar nepieminēt arī drošības ierīces, kas nodrošina dažu apkārtējo ēku novērošanu. Jebkurā gadījumā cerams, ka līdzīgus eksperimentus man nebūs vairs jāatkārto.

Internets nesaprot mani

Kad strādāju birojā, gandrīz vienmēr klausos mūziku. Visbiežāk spotify. Esmu maksājošs spotify lietotājs un uzskatu, ka tie ir kvalitatīvi investēti 10 EUR mēnesī. Un tad vēl spotify, balstoties uz manu klausīšanās vēsturi, mēdz piemeklēt mūziku, kas man varētu patikt. Kaut kā nebiju jau sen šo spotify sadaļu skatījies, un šodien no rīta biju spiests secināt, ka internets ir par mani citādās domās, nekā es pats par sevi. Kādas dziesmas tur piemeklētas! Lai Dieviņš nogrābstas! Kopumā jau tomēr mana mūzikas gaume ir samērā oldskūlīga, jo visas tās sadaļas, kurās ir čārtu mūzika, spotify nekad neesmu klausījies. Balstoties uz viņu piedāvāto mūziku, esmu aptuveni 60 gadus vecs onkulītis, kurš fano par vācu šlāgeriem, Vitniju Hjustoni, Raimondu Paulu un itāliešu operu ārijām. Protams, Plasido Domingo izpildījumā.
Bet laiku pa laikam spotify galvu sajauc bērnu mūzikas gaume, kura arī rādās manā lietotāja kontā. Tā starp operu ārijām, Džordžu Harisonu un Alpu pūtēju mūziku, parādās arī kaut kādas megamodernas vācu dziesmas un mūzika no bērnu kinofilmām.
Iespējams, ka tomēr arī Kate pa kluso klausās spotify mūziku, un visu to dīvaino gaumi es varētu novelt uz viņu.
Šeit noteikti ne sliktākā dziesma, kuru man piedāvā spotify klausīties:

Neērtā patiesība

cof

Pirms dažām nedēļām cepām paši belašus. Sanāca ļoti labi.

Kā jums liekas, kam ir lielāka ietekme uz apkārtējo vidi un tā saucamo siltumnīcas efektu kā rezultātā vidējā temperatūra uz zemes pamazām palielinās? Automašīnām ar iekšdedzes motoru vai lopkopībai? Uzdodot šādu provokatīvu jautājumu, es pats jau pateicu atbildi. Automašīnu izdedži veido aptuveni 10% no kopējām klimatiskajām gāzēm, bet lopkopības, sevišķi liellopu pienesums klimatisko gāzu bilancē ir 18%. Lai cik absurdi tas nebūtu, automašīnas saražo CO2, kuras mūsu daba nespēj pietiekami ātri absorbēt, taču liellopi saražo metāna gāzi, kas ir 25 reižu stiprāka par CO2. 70% visas pasaules lauksaimniecības darbojas, lai ražotu gaļu, jo arī lielākā daļa graudaugu aiziet lopbarībā. Vakar Netflix noskatījos Chef’s Table 3 sezonas sēriju par Jeong Kwan  – korejiešu budistu mūķeni, kura savā templī gatavo pasaules klases vegānu pārtiku tikai sev un savām māsām.
Tie ir tādi kontrasti, kas notiek man apkārt, un es sajūtu manas iekšējās pasaules un principu pārbūvi, kuru noteikti var vēl salīdzināt ar uzskatu veidošanos pusaudžu gados. No vienas puses gaļa, kas nekad nav bijusi tik lēta kā pašlaik, taču lielākoties ļoti zemas kvalitātes un daļēji pat “indīga”, kura mums, patērētājiem tiek “mesta” priekšā, un budistu nesteidzīgā ēdienu gatavošanas tradīcija, kur pat vienas lotosa saknes ripiņas nogriešana tiek veikta ar sevišķu attieksmi. Tai pat laikā apzinos, ka no gaļas nevarētu un negribētu atteikties, jo tā ir sava veida bauda. Tāpat kā alkohols, jo paēst jau var arī no makaroniem un maizes, bet labs gaļas gabals sniedz cita veida kaifu. Šodien lasu vācu žurnālā SPIEGEL, ka pēc 50 gadiem gaļa, sevišķi maltā gaļa, no aprites būs tikpat kā izskausta. Burgers, kuru ēdīs mūsu mazbērni, būs gatavots laboratorijās, dabas produktiem ar ķīmisku procesu palīdzību, piešķirot citas īpašības, līdz ar to iegūtais produkts izskatīsies un garšos pēc gaļas. Kalifornijas pārtikas uzņēmuma Impossible Foods vadītājs Pat Brown saka, ka dzīvnieki savā ziņā ir neefektīvas biofabrikas, kuri augus pārvērš pienā un gaļā. Tieši to pašu par izdarīt arī bez dzīvnieku starpniecības laboratorijās. Iespējams, ka tam kungam ir taisnība. Mēs ēdīsim gaļu, kuras gatavošanas procesā neviens nebūs nomiris, taču, domājot par to, es jūtos “piečakarēts”. Ja mēs abus produktus – īstu un neīstu gaļu – salīdzinām ķīmiski, abi visdrīzāk būs identiski, taču es neticu, ka tie produkti var sniegt to pašu gandarījumu. Cilvēks ir emocionāla būtne. Protams, arī biomehāniska ierīce, kurai vajag noteiktus ķīmiskus elementus, lai tā varētu funkcionēt, taču pa laimi mēs esam kas vairāk. Laikam tas ir kaut kāds mednieka gēns, kas bez apmierinātas bada sajūtas sniedz vēl kaut kādu citu pārdzīvojumu, ja ēdam kvalitatīvu gaļu. Te es nerunāju par vistām, kas 6 mēnešos tiek ar antibiotiku palīdzību uzbarotas.
Bet vispār – mums vajag vairāk ēst augu valsts produktus, mazāk gaļu un vairāk kustēties. Es nesludinu, bet kaut kā zemapziņā sajūtu, ka tā ir labāk.

Ziemas beigu sesija

sdr

Šajā fotogrāfijā saules apspīd Hamburgu. Caur netīru logu.

Šķiet, šis ir viens no grūtākajiem gada laikiem – mirklis, kad ziemas mēneši tuvojas izskaņai, bet pavasaris vēl nav ieskanējies. Katru gadu mēs apzināmies šī laika mokošo raksturu, taču katru gadu mēs, vismaz es, besos no jauna. Tas ir šausmīgi. Es cenšos ar prātu saprast sevi un apkārtējos, taču nesanāk. Pilnīgi bez emocijām nesanāk, līdz ar to rezultāts ir pazemināta pašvērtības sajūta, mēģinājums neveiksmes izskaidrot kā Dieva gribu un vispārēja bezcerības sajūta. Nezinu kā citiem, bet man šādā laikā ir izteikti grūtāk nekā vasaras karstumā un svelmē.
Protams, saules gaisma ir pareizā atbilde. Nekādi vitamīni un smūtiji to nespēj kompensēt. Nedēļas sākumā, kad braucu ar vilcienu uz Hamburgu, man pretī sēdēja māmiņa ar aptuveni divus gadus vecu meitenīti. Viņa zīmēja, “lasīja”, dīdījās. Nu kā jau bērnam šajā vecumā tipiski. Kādā brīdī mamma viņu paņēma klēpī. Viņa sēdēja ar seju pret logu, skatījās laukā. Vilciens ātri traucās, saulīte, kas tikko iesāka spīdēt, vizuļoja aiz kokiem. Tas ir tad, kad saules gaisma spraucas caur kokiem, kas saauguši tuvu dzelzceļam, un vietās, kur koki retāki, saules stari nonāk līdz mums, bet aiz biezajiem kokiem tā paliek cauri neizlauzusies. Mazā meitenīte sēdēja klēpī mammai, pievērtām acīm raudzījās saulē, un saules gaisma lēkāja pa viņas sejiņu. Viņa sāka smaidīt un tad smieties. Smieties tādēļ, ka saule viņai acīs spīdēja. Apkārt sēdošie nopietnie vīri paraudzījās meitenītes virzienā un sasmējās. Šādu mirkli, šķiet, var uztvert tikai bērns.

Noklausoties Eirovīzijas atlases

Nu es dzirdēju vismaz divas – latviešu un vācu. Tik ļoti dažādas. Gan dziesmas, gan koncepti. Varētu šķist, ka Supernova ar divdesmit skatītājiem, diviem pusprofesionāliem raidījuma vadītājiem un vienu bebri ir tāda lauku kluba ballīte, salīdzinot ar Vācijas atlases šovu, kuru noklausījās vismaz 1000 cilvēku klātienē, no kuriem vismaz puse noteikti bija geji un kuru vadīja viena no vislabākajām vācu moderatorēm, taču man tā nešķiet. Šo šovu budžeti ir nesamērīgi. Pieņemu, ka Vācijas šova vadītājas Barbara Schöneberger takse bija lielāka par visu kopējo Supernovas budžetu, taču par dziesmu un dziedāšanas kvalitāti tas neizsaka neko. Turklāt Vācija jau vismaz trešo gadu pēc kārtas izmanto pilnīgi dīvainu konceptu, kurā uzvarējušās dziesmas pēdējos divos gados ir ieguvušas pēdējo vietu. Jāteic gan, ka šajā gadā atlasītā dziesma, kaut arī nav man tuvākais žanrs, visdrīzāk iegūs diezgan augstu vietu, jo tai piemīt šī neizskaidrojamā Eirovīzijas hromosoma.
Bet no visām 22 Supernovas dziesmām kādas 4 vismaz man liekas kvalitatīvas un interesantas. Un te arī sākas tā mūzikas mistērija. Uz vienas skatuves izskan dziesmas, kuras ir sacerējuši mūzikas miljonāri un tādas, kuras radītas Maskačkas divniekā. Un tā viena nav labāka par otru. Tā taču ir demokrātijas paraugstunda! Kādi apstākļi ir vajadzīgi, lai tiktu radītas dziesmas, kas aizskar klausītāju sirdis un prātus?  Domāju, ka apstākļiem nav nekādas nozīmes.
Tāpēc arī Latvijas Eirovīzijas atlasi vērtēju pozitīvi. Lai skan Latvijas atlases dziesma, kas man šajā gadā patīk vislabāk:

Uz bērniem kliedz!?

cof

Zirgs slims. Martas uztaisīta scēna.

Sofija (vārds mainīts) nogāzusies uz grīdas un spiedz, ka NEKĀDĀ gadījumā nevilks zeķubikses. Sofijas mamma, apsēdusies uz zemajiem bērnu dārza garderobes soliem, mēģina kaut ko teikt meitai un visdrīzāk nav pamanījusi, ka esmu ienācis bērnu dārzā. Viņa pielec no sola, kā pūķis dodas trīsgadīgās Sofijas virzienā, paķer viņu aiz rokas un skaļā un saniknotā balsī saka: “Klausi mani taču beidzot!”
Kļūstu liecinieks agresijai pret bērnu un tajā brīdī sajūtos neērti. Sofijas mamma, pamanījusi mani, cenšas pasmaidīt, taču sejā redzams izmisums.
Domāju, ka daudziem vecākiem šāda situācija ir ikdienišķa. Grāmatas un internets ir pilni ar pamācībām par nosvērtu bērnu audzināšanu, taču realitāte ļoti bieži izskatās savādāk. Par sevi nemaz neteikšu. Bieži vien esmu misters Nepacietība attiecībā uz bērniem un samērā ātri mēdzu zaudēt savaldīšanos. No malas tas izskatās briesmīgi. Arī es sajutos ļoti neērti, kad meitenes mamma uz viņu kliedza. Citkārt tik nosvērtā un smaidīgā sieviete pēkšņi zaudējusi savaldību. Es tikai savā prātā iedomājos kā izklausās, kad es uz bērniem uzkliedzu. Šausmīgi noteikti. Taču pats valdzinošākais ir tas, ka es kā vecāks to nemaz nejūtu un nedzirdu. Man tā, protams, ir organiska reakcija uz eskalējušu situāciju, un savu paaugstināto balsi kā agresivitāti es nemaz neuztveru. Un visdrīzāk arī bērni neuztver. Viņi manu skaļo balsi uztver kā ikdienišķu parādību – “tēvs sapsihojies” – stilā.
Skaidrs, ka nelepojos ar to. Un cik reižu (dažkārt liekas, ka katru dienu) apņemos to vairs nekad nedarīt, taču mana apņemšanās iztur līdz nākamai situācijai, kad zaudēju savaldību.
Kur ir tā robeža, kad “tas vairs nav ok”? Vai robeža ir pacelta balss? Cik decibelu apmērā? Vai bērna sapurināšana, viņa stingrāka “paņemšana” aiz rokas? Vai auss? Vai matiem? Vai vienreizēja siksnas vai delnas lietošana? Vai likšana kaktā? Kā redzams – šīs robežas patiesībā ir plūstošas. Ceru, ka saprotat, ka nerunāju par klaju vardarbību pret bērniem. Par sišanu vai izteiktu fizisku pazemošanu. Man pašam vienkārši liekas fascinējoša šī robeža. Bet vēl svarīgāk. Kur šī robeža ir bērniem? Kad bērni mūsu psihošanu sāk uztvert nopietni? Vai pie pirmā dusmīgā vārdā? Pie purināšanas, kaktā likšanas vai pēriena? Pats esmu vairākkārt piedzīvojis situāciju, kad dusmu brīdī gan Džo, gan Marta ar smaidu uz lūpām ir teikuši – nu, noper mani! Viņiem tajā brīdī tā ir bijusi kā spēle, un acīmredzami mana aurošana nav devusi panākumus. Iespējams tāpēc, ka mēs bērnus nekad pēruši neesam, un viņiem, varbūt, tas šķiet saistoši – izjust to. Tāpat kā pamēģināt cigaretes vai alkoholu. Visi saprot, ka tas nav labi, bet pamēģināt tik un tā gribas.
Ar šo rakstu gribu teikt – domāju, ka tādas īstas robežas nav. Viens uzskatīs, ka jau paaugstināta balss ir par daudz, citam liksies, ka vienreiz “ar žagariņu” ir pavisam ok. Galvenais ir uzticēšanās starp vecākiem un bērniem. Un vēl svarīgāk – lai bērniem nekļūtu bail.
Tā arī Sofijai, kurai mamma ar spēka pielietošanu tās zeķubikses tomēr uzstīvēja.

Divlitrenes nesnauž!

sdr

Divlitrenes ar vīru virsū, kas izskatās pēc Ļeņina

Lietuvā tās jau ir aizliegtas, Latvijā tās no tirgošanas pazudīs šī gada septembrī, un daudz kur citur alu, kas pildīts šādā tilpumā, cilvēki nepazīst. Līdz šim. Jo, kā redzams fotogrāfijā, čehu alus Breznak vismaz vienā Vācijas lielveikalā tiek pārdots divlitrīgajās plastmasas pudelēs. Godīgi sakot, man likās, ka Vācijā tas nekad nenotiks. Ka vācieši nesapratīs divlitreņu valdzinājumu, taču redzams, ka es kļūdījos. Divlitrenes kā sirsneņi migrē uz jaunām teritorijām un tās pamazām apgūst. Divlitrenes ir dzīvi organismi, kurus nav iespējams iznīcināt, jo kā amēbas tās cīnās par izdzīvošanu.
Līdz ar to arī anekdote, kuru kādreiz stāstīja par latviešiem un vāciešiem, kaut kad tiks stāstīta apgrieztā formā.
Satiekas latvietis un vācietis. Iesāk sarunu par to kā katrs pavada laiku vakaros un abi secina, ka mēdz iedzert aliņus.
Latvietis prasa: “Nu, cik tad Tu izdzer vakarā?”
Vācietis: “Kādas trīs pudeles.”
Latvietis: “Ak, Dievs! Tie taču ir seši litri!”