Morāle strupceļā

Epiteti kā “tā var notikt tikai Latvijā”, “divkosīgie Latvijas politiķi” un līdzīgi, ir samērā bieži lietoti mūsu valstī. Bet varu jūs nomierināt – politiskas divkosības un pagrimušas morāles ir daudzu valstu politiskās varas problēmas, arī Vācijas.
Pēdējā mēneša laikā Vācijā ir notikušas divas pašvaldību vēlēšanas, kurās vadošās partijas, kuras uzstājīgi ignorēja tautas viedokli, beidzot ir saņēmušas pēc nopelniem. Protams, ka politiskais spēks, kurš kritizēja šīs politiskās partijas, pārstāv konservatīvus uzskatus, tiek nemitīgi nomelnots. Mediji kopā ar vadošās koalīcijas politiķiem ir sametušies kopā un cenšas nogremdēt politisko opozīciju, nozīmogojot tos par labēji radikāliem un nacistiem. Diemžēl ļoti iecienīts paņēmiens Vācijā, kur principā jebkura politiķa karjeru var sagraut izplatot ziņas, ka viņš ir labējs radikālis, pārstāv fašistiskus uzskatus un aizstāv valsts patriotiskas intereses. Mediji regulāri vajā šādus politiķus, un tas man atgādina izsalkušus šakāļu barus, kuri barā uzbrūk tikai savainotām lauvām. Arī Berlīnē notika vēlēšanas, kur SPD un CDU, koalīcijas partijas, saņēma ļoti maz balsu, bet pārsteidzoši ir, ka Pirātu partija (jā, Berlīnē ir arī tāda), kura pagājušās vēlēšanās ieguva lielu tautas atbalstu, šajās vēlēšanās saņēma tik nepilnu divu procentu vēlētāju atbalsta. Pirāti ir anarhistu un populistu partija, kas apvienojusi sevī visas iespējamās minoritātes, kura sola nerealizējamus politiskus mērķus, taču pārsteidzoši, ka mediji vairāk atbalsta šādas joku partijas ievēlēšanu Berlīnes senātā, nevis AfD, kas ir augstāk pieminētā konservatīvo vērtību partija. Un ir skaidrs, ka tāda Pirātu partija ir nekaitīgs bezmugurkaulnieks, kurš lielajām partijām nevar pāri nodarīt, tāpēc tā ir laba opozīcija nevis konservatīvie AfD. Viens no Pirātu partijas politiķiem nākamajā dienā pēc vēlēšanām savā dzīvoklī atrasts miris. Kā izrādās, viņš ir seksuāli izmantojis vīrieti, to nogalinājis un pēc tam pats izdarījis pašnāvību. Kādas morāles cilvēkus apvieno šāds politiskais spēks kā Pirātu partija? Un ir sajūta, ka mediji daudz vairāk klūp virsū AfD vadošajiem politiķiem par neveikliem izteicieniem nekā partijai, kura, iespējams, vispār neiedziļinās savos darboņos.
Pēc katastrofālajām vēlēšanām Berlīnē kanclere sasauca žurnālistus un nožēloja savu nelokāmo attieksmi attiecībā pret bēgļu politiku, jo ir skaidrs, ka vēlētāji ir pilnībā vīlušies viņas politikā. Iepriekš viņa pārsteidzoši pauda savus uzskatus un nevēlējās no tiem ne pa soli atkāpties. Pēc divām viennozīmīgām vēlēšanām, kur CDU cieta sagrāvi, viņa savu pozīciju nožēlo. Vai tas nozīmē, ka tomēr partijas reitingi ir svarīgāki par bēgļu likteņiem?

Aizmirsta parole

Tas parasti ir pirmais rādītājs, ja procesos ir bijusi pauze. Bieži tas notiek pēc garāka atvaļinājuma, un tad mēdz teikt, ka atvaļinājums ir izdevies. Es runāju par paroļu, PIN kodu, durvju kodu un citu digitālo sargu aizmiršanu. Tā man notika arī pirms mirkļa, kad gribēju apskatīties, kas jauns noticis Kates poļļā. Daži komentāri un vēl aizvien apbrīnojami labi apmeklējuma skaitļi, kaut arī vairāk nekā mēnesi nekas nav ticis ierakstīts. Bet tas ir jālabo.
Dažkārt šķiet, ka mūsu dzīves rāmajā rutīnā nenotiek nekas, bet, ja šos “nekas nenotiek” notikumus mēs izvērtējam no attāluma un ilgākā kontekstā, tad notiek nenormāli daudz, un visus daudzos notikumus nav iespējams nemaz tik ātri dokumentēt.
Mēs pavadījām garu atvaļinājumu Latvijā. Manējais nemaz tik garš nebija, bet Kate ar bērniem gan ilgāku laiku bija prom. Un pēc garāka laika Latvijā mani pārņem kaudze pārdomu, bet arī ideju par apkārt notiekošo. Tipiskā 40gadnieku krīzes stilā es aizdomājos par lietu kārtību pasaulē, bet bērnu izkritušajiem zobiem, par novecošanas procesiem. Tad vēl arī par vietu šajā sabiedrībā, par aizraušanos ar jaunām garīgām un ezotēriskām praktikām un veselīgu pārtiku. Un tā domājot, brīžiem liekas, ka informācijas apjoms, kas jaucās pa galvu, ir tik milzīgs, ka man nav ne jausmas kā to visu apstrādāt.
Kāpēc mēs laiku pavadām strīdos, bet maz domājam par sevis paša izaugsmi? Tāpēc, ka neesam pietiekami egoistiski. Un ar egoismu es domāju mūsu koncentrēšanos uz savu ego un savu personību, nevis visu lietu saraušanu sev un nerēķināšanos ar citiem.
Tā domājot, mūsu Berlīnes ikdiena atkal ir iesākusies. Bērniem ir pirmā skolas un bērnu dārza diena, ārā līst, vakar ir pārdzīvots neizdevies sociālais eksperiments, kas beidzās ar visas ģimenes emocionālu vētru. Un tas viss, lai atrastu pareizās atbildes. Bet tādu jau nav.

Mans muzikālais guilty pleasure

Es tur neko nevaru padarīt, bet, kad dzirdu šo dziesmu, manī kaut kas sāk pozitīvi vibrēt. Un, kad šad tad to klausos youtube, visbiežāk piecas reizes pēc kārtas. Gan jau katram no mums ir dziesmas, kas ir tik emocionāli aizkustinošas un kičīgas, ka nestilīgi ir tajās atzīties. Man tā ir austriešu komponista Karl Ganzer Das Kufsteinlied. Tas ir Alpu stilā sacerēts jodelvalsis par mazu pilsētiņu Tirolē Kufšteinu, kas atrodas kalnu ielokā pie upes, un viss tur ir skaisti. Kā rakstīts vikipēdijā, šis ir viens no visu laiku vispopulārākajiem šlāgeriem vācu valodā, un vēl aizkustinošāk ir tas, ka dziesmas autors ir komponists-autodidakts, kurš līdz mūža galam notis tā arī neiemācījās. Viņš bija harmonikas spēlmanis, krogu muzikants un Tiroles patriots. Taču dziesmu pasaules slavenu padarīja Franzl Lang, kurš tiek uzskatīts par visu laiku labāko jodelētāju. Jau senāk biju atzinies, ka jodelēšana man tīri labi patīk.
Nu tā, lai skan Das Kunfsteinlied. Saķeraties elkoņos un pašūpojaties līdz!

Par skriešanu un ne tikai

Kā jau vairāki lasītāji no fotogrāfijām feisbukā saprata, šajā nedēļas nogalē piedalījos vēl nebijušā akcijā – 6 stundu skrējienā.
Priekšvēsture tam ir pavisam īsa – kad mēs ar Kati gada sākumā rakstījām apņemšanās šim gadam, viena no manējām bija noskriet 50 kilometrus vienā piegājienā. Un kā jau tas dzīvē notiek – apstākļi izveidojas tā kā tiem ir jāizveidojas, un pirms dažiem mēnešiem skrējēju medijos izlasīju par 6, 12 un 24 stundu skrējienu, kas tiek organizēts Berlīnē. Jāteic, ka nemaz tik daudz šādu skrējienu, pat visu Vāciju kopā ņemot, nenotiek, tāpēc sapratu, ka, kaut arī jūlijs dēļ gaisa temperatūras nav tas labākais mēnesis skriešanai, šī ir tā iespēja realizēt manu apņemšanos.
Skrējienu organizē Sri Chinmoy ultramaratona klubs. Sri Chinmoy ir indiešu garīgais skolotājs, guru, kurš piedzima Indijā, bet nomira ASV 2007. gadā. Kā daudzi indiešu garīgie skolotāji, arī Sri Chinmoy bija absolūts pacifists un uzskatīja, ka konfliktus jārisina ar mīlestību un personisko izaugsmi. Šī pārliecība man arī kā kristietim ir ļoti tuva. Sri Chinmoy ceļš ved caur meditāciju, viņš ir bijis izcils meditācijas skolotājs, taču arī skriešana un sportiskā aktivitāte viņa uztverē ir sava veida meditācija. Viņš pats bija absolvējis daudzus maratonus un ultramaratonus, jo uzskatīja, ka fiziskas aktivitātes un sports padara cilvēku nosvērtāku un atvērtāku meditācijai. Garo gabalu skrējiena pamatā vienmēr bija tēze – Self-Transcendence – pāraugt pašam sevi.
Es sapratu, ka tik daudz kas šajā domā ir man svarīgs un tuvs, tāpēc arī šo skrējienu vairāk uztvēru kā iespēju ieiet citā matriksā. Un te jau vairs nav runa par dižošanos un skriešanu citiem, jo piekritīsiet man, ka tomēr tādus gabalus cilvēki skrien sev. Protams, ka mans sasniegums – mazliet pāri 51 kilometram, ir tikai mans sasniegums. Bija cilvēki, kuri tajā pašā laikā noskrēja gandrīz 70 kilometrus, taču visiespaidīgākie bija vīri un dažas sievas, kuri piedalījās 24 stundu skrējienā. Kad es pulksten 15 iesāku skriet, šie cilvēki jau trīs stundas bija skrējuši. Kad es spēku izsīkumā pēc finiša apsēdos zālītē, šie skrējēji vēl nebija noskrējuši pat pusi distances. Manos spēkos un kompetencē nav izvērtēt, vai šie cilvēki ir pie pilna prāta. Iespējams, ka ikvienam no mums kaut kādā ziņā nav pilns rublis, un tur jau vairs nav svarīgi, vai tu skrien, vai neskrien. Es varu tikai minēt šo cilvēku motivācijas, un esmu pārliecināts, ka tās varētu būt ļoti dažādas, taču visam pamatā būs vēlme izzināt savas robežas. Šķiet, ka visvairāk man atmiņā paliks 88 gadus vecs onkulītis, kuram visdrīzāk pēc insulta viena ķermeņa puse bija daļēji paralizēta. Labā roka gandrīz nekustīgi karājās, savukārt vienas kājas muskulatūra acīmredzami daudz vājāk attīstīta. Viņš arī piedalījās 24 stundu skrējienā, taču viņa gadījumā tā bija iešana ar skriešanas elementiem. Ķermenis uz vienu pusi sasvēries, sāpju izmocīta seja, taču ļoti laipna balss, jo daudzi skrējēji laiku pa laikam apvaicājās, vai viņam nav nepieciešama palīdzība. Iespējams, ka onkulītim šīs 24 stundas ir savdabīga savas vitalitātes apliecināšana – ei, man ir gandrīz nekustīga roka un sāpīga kāja, bet es dzīvoju, un to es gribu nosvinēt!
Liels paldies man ir jāsaka Katei un bērniem, kuri pēdējo stundu mani atbalstīja, jo, kaut arī es biju izplānojis visādas taktikas, pienāca brīdis, kad likās, ka es vairs nevaru. Viņi mani ļoti uzmundrināja, bērni pat skrēja ar mani, tā kā es pilnībā izbaudīju vislabāko morālo atbalstu.
Par garo gabalu nākotnes plāniem man vēl ir pāragri spriest. Iespējams pēc kādas nedēļas es varēšu daudz skaidrāk redzēt, vai kādreiz vēl skriešu attālumus, kas garāki par maratonu, taču varu viennozīmīgi vēlreiz apliecināt pārliecību, ko nemitīgi atkārto gan profesionāli, gan hobija sportisti – sacensības tiek uzvarētas galvā.

Kā panākt?

“Bet kā lai es viņu panāku, lai mēs būtu vienādā vecumā?”
Ja maza meitene sāk domāt par precībām, par vecuma starpību, kuru vajadzētu ar burvju nūjiņas palīdzību likvidēt un stāstīt, cik grūti ir šķirties no cilvēka, kurš patīk, tad laiks ir pienācis pazīstamās dziesmas coverversijai. Jāteic gan, ka neko labāku par oriģinālu man atrast neizdevās, bet te tomēr dzied smukas meitenes, un, ja muzikāli garlaicīgi, tad vismaz vizuāli patīkami.

Šķiršanās

Daži neuzmanīgi un skaļi vārdi, daži pretī, ātras dusmas, steidzīgs aizvainojums. Aizcirstas durvis. Ne precīzi tā, bet līdzīgi mans rīts.
Es dodos dienas gaitās, taču trīs krustojumus no manām mājām kļūstu par liecinieku tikko notikušai avārijai – riteņbraucējs un automašīna. Riteņbraucējs guļ zemē, ārsti tam ir apkārt, viņš pakustina rokas, laikam viss labi.
Es tik sāpīgi pārdzīvoju ātros un neuzmanīgos vārdus, pateiktos bērniem. Es vēlreiz iedomājos par dzīvības absurdo netveramību un smalkumu. Man prātā nāk dzejoļa rindiņa no filmas “Likteņa ironija”:
С любимыми не расставайтесь!
С любимыми не расставайтесь!
С любимыми не расставайтесь!
Всей кровью прорастайте в них, –
И каждый раз навек прощайтесь!
И каждый раз навек прощайтесь!
И каждый раз навек прощайтесь!
Когда уходите на миг!
Kad nonācu birojā, gribēju atrast un izlasīt šo dzejoli, un vēl lielāks man bija pārsteigums, kad uzzināju tā tapšanas vēsturi. Tas ir autobiogrāfisks krievu dzejnieka Aleksandra Kočetkova dzejolis, kas sarakstīts 1932. gadā. Kočetkovam bija jādodas darīšanās uz Maskavu, un viņš nevarēja nekādi atvadīties no sievas. Jau nonākot pie vilciena, sieva viņu burtiski izrāvusi no vagona laukā, un savu braucienu uz Maskavu viņš pārcēla par trim dienām. Vēlāk izrādījās, ka vilciens, ar kuru viņam bija jābrauc, cieta katastrofā. Un tā radās šis dzejolis, kuru iekopēju pilnā tekstā.

Баллада о прокуренном вагоне

— Как больно, милая, как странно,
Сроднясь в земле, сплетясь ветвями, –
Как больно, милая, как странно
Раздваиваться под пилой.
Не зарастет на сердце рана,
Прольется чистыми слезами,
Не зарастет на сердце рана —
Прольется пламенной смолой.

— Пока жива, с тобой я буду —
Душа и кровь нераздвоимы, –
Пока жива, с тобой я буду —
Любовь и смерть всегда вдвоем.
Ты понесешь с собой повсюду —
Ты понесешь с собой, любимый, –
Ты понесешь с собой повсюду
Родную землю, милый дом.

— Но если мне укрыться нечем
От жалости неисцелимой,
Но если мне укрыться нечем
От холода и темноты?
— За расставаньем будет встреча,
Не забывай меня, любимый,
За расставаньем будет встреча,
Вернемся оба — я и ты.

— Но если я безвестно кану —
Короткий свет луча дневного, –
Но если я безвестно кану
За звездный пояс, в млечный дым?
— Я за тебя молиться стану,
Чтоб не забыл пути земного,
Я за тебя молиться стану,
Чтоб ты вернулся невредим.

Трясясь в прокуренном вагоне,
Он стал бездомным и смиренным,
Трясясь в прокуренном вагоне,
Он полуплакал, полуспал,
Когда состав на скользком склоне
Вдруг изогнулся страшным креном,
Когда состав на скользком склоне
От рельс колеса оторвал.

Нечеловеческая сила,
В одной давильне всех калеча,
Нечеловеческая сила
Земное сбросила с земли.
И никого не защитила
Вдали обещанная встреча,
И никого не защитила
Рука, зовущая вдали.

С любимыми не расставайтесь!
С любимыми не расставайтесь!
С любимыми не расставайтесь!
Всей кровью прорастайте в них, –
И каждый раз навек прощайтесь!
И каждый раз навек прощайтесь!
И каждый раз навек прощайтесь!
Когда уходите на миг!

Lojalitāte

Tas ir šausmīgi ar to lojalitāti – tā ir viegli realizējama, kad lojalitātes objekts ir priekšzīmīgs visādās lietās, bet varoņdarbs, kad šis objekts ir nīsts, nicināts vai neizdevies. Būt lojālam pret darba devēju, pret ticību, pret valsti – tas var būt gan viegli, gan sarežģīti. Bet es pašlaik cīnos ar sevi par lojalitāti manam telefonam. Manai brīvprātīgai izvēlei, kuru iegādāju nepilnus divus gadus atpakaļ par cenu kaut kur starp 300 un 400 eiro. Mans Blackberry Classic. Elegants, unikāls, smags, neuzticams, nesavienojams – šie ir tikai daži no epitetiem.
Kad iesākās viedo telefonu ēra, man bija tā iespēja būt vienam no Blackberry īpašniekiem vēl tālajos gados, kad Samsung piedāvāja tikai apmierinošas klases TV aparātus. Iespējams, ka jaunības dienu nostaļģija bija par iemeslu tam, ka pēc tam sekoja vēl citi blekberiji. Bet vai mūsdienās vēl kāds labprātīgi izvēlas Blackberry telefonus? Jā, es izvēlējos! Jo man, galvenokārt, gribējās ĪSTAS pogas ar klakšķi, man gribējās kaut ko, kas nav visiem. Ja svītrojam to pirmo argumentu, otro piepildīt varētu pietiekami vienkārši. Kaut vai ar just5.
Un Classic pirms nepilniem diviem gadiem bija revolucionārs Blackberry, “visu laiku vislabākais”, kā daži kritiķi, kuriem es paklausīju, teica. To varēja savienot ar android. Un kā jau tas ir katram no mums ar jaunām mantiņām un lietiņām – pirmajā eiforijas vilnī trūkums jau nepamani. Viss ir lieliski, viss ir burvīgi. Taču kaut kad jau tomēr iestājas sūrā grūtā ikdiena, un tad tu saproti, ka pieejamo android aplikāciju skaits ir niecīgs, turklāt ne visas tās strādā ar Blackberry, baterija nemaz tik ilgi enerģiju netur, ja telefonu lieto daudz, emaila serveri nemaz tik eleganti neapdeitojas kā bija solīts. Un tad vēl nāk klāt visādas mistērijas kā pašizslēgšanās, regulāra mediju kartes neatpazīšana un fotogrāfiju izdzēšana, nemaz nerunājot par to, ka video ar telefonu uzfilmēt nevaru, jo attiecīgais mikrofons nestrādā.
Un es cenšos būt lojāls. Baudu klak, klak (tas darbojas nevainojami), bet šad tad paskatos internetā, kādi jauni aparāti tirgū parādījušies. Tas viss ir tik dārgi, ka es samierinos ar pogām. Un kamēr epastus saņemu un piezvanīt varu, viss jau vēl ir labi. Taču lojalitāte pamazām kūst. Domāju, ka lojalitāte nepazūd pēkšņi. Tā izplēn pamazām.