Kates poļļa

Mazliet pēc ragulopa izskatās šis ritenītis, kas ir par mazu pieaugušam, bet par lielu bērnam. Tātad, teorētiski der abiem.

Jāteic, ka esmu liels sharing economy piekritējs. Respektīvi, ekonomikas principa, kad tev pašam lietas nepieder, bet Tu aizņemies tās uz laiku, palieto, samaksā un atstāj lietošanā citiem. Aizvien jauni dalīšanās koncepti tiek radīti, bet visizteiksmīgāk Berlīnē tas ir redzams transporta nozarē. Berlīnē ir trīs lieli automašīnu sharing piedāvātāji un vismaz divi mazāki, vismaz divi elektrisko skūteru piedāvātāji un vismaz četri riteņu izīrētāji. Atšķirībā no īres, kad tu braucekli paņem punktā A, veic savas tūres un atstāj to atkal punktā A, vai šad tad punktā B, automašīnu vai riteni Tu vari paņemt no punkta Ķ un atstāt to punktā Š, pie noteikuma, ka šie abi atrodas legālā zonā. Geofencing sauc tehnoloģiju, kad katrs braucamais ir aprīkots ar gps, un ir precīzi noteikta teritorija, kurā šis braucamais var atrasties un kur nē.
Automašīnu šēringu lietoju regulāri. Tuvojoties siltajai sezonai, pilsētā ir saradušies ļoti daudz riteņu, kuri domāti šēringam. Visuzkrītošākais ir mobike koncepts, un uzņēmums sola tuvāko mēnešu laikā pilsētu “piepludināt” ar 10.000 oranžīgiem maziem ritenīšiem, kuri braukšanai neesot diez ko ērti, taču lēti un daudz kur dabūjami. Pusstunda maksā 1 eiro, neierobežota lietošana mēnesī – nepilnus 20 eiro. Pusstundas laikā par 1 eiro var tikt pietiekami tālu. Sabiedriskajā transportā īsais brauciens – respektīvi maksimāli 6 autobusa pieturas vai 2 metro pieturas – maksā 1,70 EUR. Normālā biļete vienā virzienā Berlīnē maksā 2,80 EUR. Sevišķi, ja ir daudz darīšanu pilsētas centrā, kur ar parkošanos ir mūžīgas problēmas, šis ir lēts un ērts parvietošanās variants.
Milzīgais īres riteņu skaits gan rada sava veida šēringa inflāciju – ir sajūta, ka tie kļūst aizvien bezvērtīgāki.
Mūsu rajonā gan pašlaik šo riteņu tikpat kā nav. Un tā ir problēma visā šēringa principā – ir pilsētas daļas, kurās ir ļoti daudz šo pārvietošanās līdzekļu, un citi, kuros tos ir grūti “samedīt”.
Ja esat nonākuši Berlīnē, izmēģiniet riteņus. Labais riteņu celiņu tīkls ļoti atvieglo pilsētas iepazīšanu ar divriteni.

Kā redzams attēlā, puķu ūdens mūsu mājas kāpņu telpā ir sasalis. Pagājušā nedēļā nomira kaimiņiene, kāda veca kundze. Kāpņu telpā spontāni tika ierīkota neliela piemiņas vieta.

Pēdējā nedēļā Vācijā tikuši pārsniegti visi pēdējo gadu aukstuma rekordi. Protams, ne tikai Vācijā, bet visā Eiropā. Bet es nezinu kā iet citur Eiropā, tāpēc es labāk par Vāciju. Berlīnē, piemēram, jau nedēļu temperatūras stabiņš nav pastiepies virs nulles. Neticami. Turklāt, naktīs regulāri tas nokrīt zem mīnus desmit. Skaidrs, ka normālam Latvijas iedzīvotājam šādas temperatūras šķiet nenopietnas, taču Vācijā ir savādāk. Un tad vēl ir tā real feel temperatūra.  Tā, kuru mūsu organisms sajūt pat, ja temperatūras stabiņš rāda ko citu. Pie vainas ir stiprais vējš, līdz ar to sajustā temperatūra arī Berlīnē ir bijusi pat līdz mīnus 20 grādiem. Nu nopietns kaladū!
Berlīnē esot aptuveni 6000 bezpajumtnieku. Pēdējās dienās pilsēta ir ļoti norūpējusies par šo cilvēku likteni, jo diemžēl daži ir arī aizgājuši bojā. Pilsētā ir radītas 1200 papildus vietas bezpajumtniekiem, kuriem ir iespējams pārnakšņot siltumā un nomazgāties siltā dušā. Tātad, galvenais sarunu temats pēdējās dienās pilsētā ir aukstais laiks.
Saprotams, ka cilvēki, kuri dzīvo šajos siltajos mitekļos, nav raduši normālām ziemas temperatūrām. Un tā tas ir visur Eiropā. Mūsu dzīvokļi kļūst aizvien siltāki, drēbes aizvien plānākas. Kājās sporta apavi, jo normālus ziemas zābakus pērk tikai totālie loši. Kā viens mans draugs futbola treneris stāstīja – treneru starpā ir izveidojies uzskats, ka likt bērniem spēlēt futbolu laukā tad, ja temperatūra ir zem -2, ir bezatbildīgi.
Katrā ziņā arī Vācijā cilvēki slimo ar gripu pat, ja nespēlē futbolu mīnusgrādos. Vairāk nekā 120.000 gripas saslimušo pašlaik ir Vācijā. Esot daudz. Diemžēl salīdzinoši daudz arī mirušo.
Bet rīt aukstums jau mazināsies, un pavasaris klauvē pie durvīm. Mēs vērsim vaļā.

Tas, cik subjektīvas mēdz būt lietas, mēs varam pēdējās dienās iepazīt Bavārijā, kur esam uz dažām dienām nonākuši brīvdienās. Pašlaik Berlīnes skolās ir brīvdienas, un ikviens vecāks jau zina, ka viņa atvaļinājums ir cieši pieskaņots bērna skolai. Par laimi, Vācijā visas federālās zemes neiet atvaļinājumā vienlaicīgi. Tas nozīmētu ekonomisku valsts sabrukumu. Vācieši labprāt un daudz ceļo, un, ja ziemas brīvdienas visur būtu vienlaicīgi, cenas hoteļos būtu nesamaksājamas, uz autobāņiem būtu bezgalīgas rindas, un daudzos uzņēmumos darbs apstātos pilnībā. Mans ieteikums visiem, kuri ceļo uz vietām, kur labprāt brauc arī vācu tūristi – apskatīties internetā, kad ir brīvdienas Vācijā, un censties neieplānot atvaļinājumu šajā laikā. Ja brauksiet uz kalniem, būs daudz mazāk cilvēku, un bieži vien arī cenas hoteļos tad ir samērīgākas.
Bavārijā brīvlaiks ir nākamajā nedēļā, tāpēc šajā nedēļā Bavārijā esam mēs. Un, kaut arī Alpi aizņem tikai nelielu valsts daļu, šeit ir vairāki lieliski kūrorti un slēpošanas vietas. Sevišķi jau tādiem nemācētājiem kā mums. Protams, ka īstiem ķenneriem nepieciešamas ir bezgalīgi garas melnas trases, kur pierādīt savu varēšanu, taču mums arī sarkanas trases ir nopietns pārbaudījums. Aptuveni stundas attālumā no Minhenes ir Lenggries slēpošanas paradīze, kura ar saviem 18 liftiem un 22 nobraucieniem drīzāk ir neliela, ja salīdzinām ar Austriju vai Šveici, taču kopumā liela priekšrocība ir, ka nav obligāti jādzīvo dārgos viesu namos pie paša kalna, jo 30 brauciena minūšu attālumā ir daudzas palikšanas vietas, un ar automašīnu iespējams piebraukt gandrīz pie pašiem liftiem.
Minheniešiem tā ir mājas trase, tāpēc nedēļas nogalēs šeit ir milzīgi daudz automašīnu, kuros ir burtiņš M, taču pa nedēļu viss kļūst savādāk. Un mēs esam pa nedēļu. Esam apmetušies pie draugiem, un viņu uzskats, ka “tās dažas sarkanās trases drīzāk ir zilas”, ir ļoti subjektīvs.