Vācieši un ūdens

Šī ir populārkā dzērienu veikalu ķēde Berlīnē ar vairākiem simtiem lielāku un mazāku veikaliņu.

Daudzas lietas, kas notiek mums apkārt, vācieši redz ar citām acīm. Ar savām speciālajām “vācu brillēm”. Tā, piemēram, ja runājam arī par ūdeni. Vācieši ikdienā lieto daudz ūdeni. Ne tikai lai nomazgātos vai uzvārītu makaronus. Pat, ja daļai lasītāju varētu šķist, ka Vācijā visi dzer alu, tas nebūt nav populārākais dzēriens, jo vispopulārākais un pirktākais ir ūdens. Savā ziņā tas ir dīvaini, jo krāna ūdens kvalitāte Vācijā ir ļoti augstā līmenī. Protams, man te atkal ir jākoriģē, jo tāda vieta kā “Vācija” eksistē tikai uz kartes. Šī valsts ir pārlieku heterogēna un daudzveidīga, lai lietotu tādu vienojošu apzīmējumu kā “Vācija”. Varbūt tikai futbolā visi ir vācieši, bet citādi šajā valstī ir spilgti izteikts “lokālpatriotisms”. Man pat šķiet, ka šādu vārdu varētu izdomāt arī tikai vācieši. Dzeramā ūdens kvalitāte vismaz lielākā daļā Vācijas, sevišķi lielpilsētās, ir ļoti augstas kvalitātes, bet ūdeni pudelēs, turklāt visvairāk plastmasas, vācieši tik un tā pērk. Un, ja uz pudeles ir rakstīts classic, tas nozīmē, ka ūdens ir ar gāzi. Jā, viss ir tik vienkārši! Vācijā klasisks ūdens ir ar gāzi, jo kādreiz ūdens pudelēs bez gāzes vispār nebija nopērkams. Ja uz pudeles rakstīts still, tas nozīmē, ka ūdens, vēl aizvien ir ūdens, un šajā gadījumā bez gāzes. “Kluss” – kā vācieši paši to dēvē. Medium uz ūdens pudeles nozīmē, ka pudelē ir mazāk gāzes.
Bet kur vācieši pērk savu klasisko ūdeni plastmasas pudelēs? Aizvien biežāk lielveikalos, taču nepilni 10 procenti iedzīvotāju dzērienus pērk speciālos dzērienu veikalos. Kā kādreiz Padomju laikā, kad bija dzērienu veikali, pie kuriem stāvēja garās alkoholiķu un pensionāru rindas. Manā Maskačkas rajonā tādu bija diezgan daudz – netālu uz Lienes ielas kā arī uz Valmieras ielas. Abi tikai dažu gājiena minūšu attālumā. Tikai atšķirībā no Vācijas, tipisks padomju pilsonis šādā veikalā nepirka minerālūdeni, jo man pat šķiet, ka ūdens pudelēs Padomju Savienībā nemaz nebija. Bet šeit cilvēki labprāt pērk ūdeni un arī citus dzērienus speciālos dzērienu veikalos. Lielākoties šie veikali atrodas vietās, kur iespējams ērti piebraukt ar automašīnu, jo tipisks vācietis nepērk vienu ūdenspudeli un vienu alu. Viņš piebrauc ar automašīnu un bagažniekā salādē divas alus kastes, trīs kastes ar ūdeni un vēl vienu kasti ar sulām. Apelsīnu vai ābolu, jo šīs ir populārākās sulas Vācijā. Ābolu tiek jaukta ar minerālūdeni, un iznāk vēl viens cits tipisks vācu dzēriens – Apfelschorle. Bet par to nākamreiz.

Advertisements

Lietas ar dzīvokļu numuriem

Dažkārt zvanu pogas ir akurāti vienā burtu stilā uzrakstītas, dažkārt vienkārši ar roku uz papīra, kurš pielimēts pie pogas.

Dodot cilvēkiem Latvijā savu adresi, šad tad saņemu jautājumu – un kāds ir dzīvokļa numurs?
Arī man, kad nonācu Vācijā, tas bija liels pārsteigums. Daudzdzīvokļu mājās nav dzīvokļu numuru, bet gan uzvārdi uz pastkastēm. Galu galā, svarīgi tas tik tiešām ir tikai pastniekiem, kuri piegādā pastu, un viņiem ir vienalga, vai vēstule nonāk pastkastē ar uzvārdu vai dzīvokļa numuru. Arī pie zvanu pogām, kā redzams fotogrāfijā, ir redzami uzvārdi, nevis dzīvokļu numuri.
Mazliet dīvaini tas ir, jo vācieši ļoti lielu uzmanību pievērš personas datu aizsardzībai, un cipari, nevis uzvārdi varētu būt daudz vairāk vāciešu garā, taču tradīcija paliek tradīcija.
Interesanti, ka, piemēram, Austrijā, tas ir pilnīgi savādāk. Tur ir ierasta prakse adresē norādīt vārdu, uzvārdu, ielu, kāpņu telpas numuru, ja tāds ir, un arī dzīvokļa numuru.
Izaicinājums ar vārdiem pie zvanu pogām sevišķi sastopams ir pie lielām mājām, kuras tiek apmeklētas pirmo reizi. Lai atrastu īsto uzvārdu, nākas pārlasīt zvanu pogas pēc kārtas, lai atrastu īsto. Pēc uzvārdiem uz zvanu pogām iespējams izdarīt secinājumus par publiku, kas dzīvo namā. Wu-Lin, Chio-khan, Shou Shi Lee utt. – ir skaidrs – šajā mājā vakaros smaržo pēc ingvera un ķiplokiem. Mueller, Mayer, Schulz – māja visdrīzāk atrodas samērā smalkā rajonā, un iedzīvotāji ir vācu vidusšķira – skolotāji, ierēdņi. Bet, ja uz zvanu pogām ieraudzīsiet vārdus kā Peggy, Silvia, Antonia utt – var gadīties, ka aiz šiem vārdiem slēpjas senākās profesijas pārstāves, kuras pieņem klientus mazos dzīvokļu bordelīšos, kuri Vācijas lielpilsētās ir normāla ikdienas sastāvdaļa.

Kas notiek ar Ziemassvētku eglītēm?

Šajās dienās Ziemassvētku eglītes ar automašīnām cīnās par parkplačiem. Dažkārt eglītes uzvar.

Par eglītēm esmu rakstījis jau iepriekš, taču šī tēma man šķiet tik vāciska, ka par to ir vērts pastāstīt vēl.
Tātad, tas notiek ar Ziemassvētku eglītēm, kad tās ir beigušas kalpot?
Laukos viss ir vienkārši – sadedzina, un miers. Bet pilsētās? Tādās lielās metropolēs kā Berlīnē, kur dzīvokļus silda centralizēta apkure, un eglīti tik viegli sadedzināt nevar. Aptuveni pusmiljons eglīšu katru gadu priecē berlīniešus vidēji divas nedēļas gadā. Eglītes šeit iespējams iegādāties jau sākot ar pirmo adventi. Un ir cilvēki, kuri eglīti dzīvoklī novieto jau decembra sākumā, īsi pirms Ziemassvētkiem nomainot sakaltušo pret jaunu. Mēs par savu eglīti, kas bija aptuveni 1.60 m liela, samaksājām 55 EUR. Nordmanntanne. Mersedess starp Ziemassvētku eglītēm, jo tā ir kuplāka, zaļāka, ar mīkstām un garām skujām, turklāt noturas ilgāk par citām.
Šajās dienās visur pilsētā uz ielām mētājas eglītes. Jo, lai eglītes lietotājam nevajadzētu veikt puslegālas darbības, vedot to uz mežu un paslēpjot atkritumu maisos, pašvaldība ir noteikusi precīzas dienas, kad egles no ielām tiek savāktas. Kopumā tas ir samērā bīstami, jo šīs eglītes nereti tiek uzpūstas uz braucamās daļas, radot avārijas situācijas. Bet visi iedzīvotāji izturas saprotoši, tāpēc seko līdz pašvaldības paziņojumiem internetā un pa radio, kur ir precīzi noteikts, kurā rajonā, kurā ielā, kurā dienā eglītes tiks savāktas. Piemēram uz mūsu ielas Ziemassvētku egles tiek vāktas šodien un vēl pēc nedēļas. Pēc tam domā pats, ko ar to iesākt. Taču pat līdz pavasarim ielu malās mēdz nonākt eglīšu skeleti, kuri tur guļ līdz brīdim, kad atkritumu savācēji apžēlojas un aizved tos atkritumu pārstrādi. Aptuveni 700 mājsaimniecības Berlīnē visa gada garumā var tikt apgādātas ar enerģiju, kuru saražo izlietotās eglītes.
Vērojot izlietotās eglītes, diezgan daudz var pateikt par cilvēkiem. Daudzām kājas ir ļoti precīzi apcirstas un šķiet, pat nofrēzētas, lai tās labi stāvētu eglīšu turētājos. Daži eglītes ir smuki sadalījuši pa reizinātājiem – zari precīzi apzāģēti un ielas malā novietoti blakus stumbram. Daži egles ir satinuši tajos pašos tīklos, kuros tās tika nopirktas. Un trepju telpas daudzās majās pašlaik ir piebirušas ar skujām. Bet visi ir pacietīgi un saprotoši, jo ir skaidrs, ka visas ballītes kādreiz beidzas. Arī Ziemassvētki.

Brokastis vācu skolās

Maizīte ar desu, vafele, ābols un Gotiņa. Jā, zinu, šodien bērnam iedotās kastītes saturs nebija 100% perfekti veselīgs. Rīt būs labāk. Es vismaz pacentīšos.

Ne viss, kas bija padomju savienībā, bija slikts – tā savu sakāmo mēdz iesākt tantiņas. Un onkulīši. Šoreiz arī es. Runājot un domājot ne tikai par manu skolas laiku 80tajos, bet arī par ēdināšanu mūsdienu skolās Latvijā, kas savā ziņā vismaz dažas tradīcijas ir mantojušas no “senajiem laikiem”.
Tikko pie mums viesojās vecmamma no Latvijas un viņa bija šokā, kad uzzināja kā darbojas skolas ēdināšana Vācijā. Šeit gan jābūt ļoti piesardzīgam vispārinot, jo Vācija ir izteikti federāla valsts, un tas, kas ir normāli Berlīnē, ir pilnīgi nenormāli Štutgartē. Un, protams, otrādi. Turklāt, skolas ēdināšanu lielā mērā organizē pašas skolas, nereti šo tēmu autsorsējot pie gastronomijas uzņēmumiem, kuri tad regulāri apgādā skolu ar ēdieniem.
Bet, lai būtu skaidrība vismaz par Berlīni, vismaz par tām skolām, kurās ir mācījušies un mācās mūsu bērni, varam pateikt – skolā nav centralizētas ēdināšanas. Tas nozīmē – nekādu kopīgu brokastu vai pusdienu. Bērnam no rīta tiek iedota kastīte, kurā salikti produkti, kuri, vecākuprāt, ir pietiekami veselīgi, bet bērnuprāt, visbiežāk nepietiekami garšīgi. Nu jūs jau zināt ierastās lietas – mazliet ogļhidrātu, mazliet tauku, mazliet augļu un dārzeņu. Ideālā gadījumā bez saldumiem. Līdz ar to visbiežāk brokastis sastāv no maizītēm, āboliem, gurķiem. Tātad, aukstām un sausām lietām. Nekādas auzu pārslu putras, biezpiena ar dillītēm vai ceptas olas. Arī siltu brokastu tēju bērns dabū tikai tad, ja pats termosā to ir paņēmis līdz. Berlīnē lielākā daļa sākumskolas bērnu pēc skolas dodas uz pagarināto dienas skolu, kurā viņi var izmācīties, izspēlēties un, jā, arī paēst pusdienas. Ģimnāzijā viss izmainās. Vienīgā lieta, kas nemainās, ir brokastu kastes. Tās ņem līdz gan pirmās klases skolnieks, gan universitātes students. Tā ir tāda kā reliģija. Brokastu kastīšu reliģija. Pusdienlaikā ģimnāzijas bērni mēdz doties uz kafejnīcu, kurā tie par naudu var nopirkt….maizes. Siltā ēdiena piedāvājums, kas maksā aptuveni 3 EUR par ēdienreizi, visbiežāk sastāv no makaroniem ar mērci.
Skolotāji mēģina karot ar saldumiem, izdarot spiedinu uz vecāku un bērnu sirdsapziņām, taču šī cīņa ir zaudēta jau pašā saknē, jo ap skolām šeit kā trani ap bišu stropiem, ir savairojušies mazi kioskiņi, kuri bērnus ir “uzsēdinājuši” uz cukura šļirces, jo kabatasnauda visbiežāk tiek investēta saldumos. Dažkārt arī kolās un līdzīgos dzērienos, kaut arī visi it kā saprot, ka tas ir mega neveselīgi. Nekādu piena paciņu automātu, nekādu burkānu vai ābolu no zemniekiem. Viss ir uztaisīts ātrs, lēts, kantains un viegli lietojams. Respektīvi industriāls.
Bet brīnumainākais, ka arī vācu bērni izaug lieli. Statistika gan liecina, ka Vācijā katrs piektais bērns ir ar lieko svaru, un galvenais iemesls tam ir par maz kustību, par daudz tv un datoru kā arī daudz par daudz cukura uzturā. Žēl, ka skolas šeit ir palaidušas garām iespēju piedalīties bērna pareiza uztura veidošanā. Protams, tas maksā naudu, taču adipozs trīsdesmitgadnieks, kurš nespēj pastrādāt, nākotnē ilgtermiņā ir daudz lielāks nodokļu slogs, nekā veselīgs uzturs skolās šodien.

Uzbrukumi varas pārstāvjiem – diemžēl tā ir ikdiena

Mūsu rajonā vācu vidusslānis izspridzina savas raķetītes un dodas pie miera. Kur citur pilsētā ir savādāk. 

Šķiet, ka brīžiem Vācijā kaut kas ar to likumisko varu īsti nav kārtībā. Kamēr mēs sēdējām mājās pie eglītes, dzērām savu šampanietīti, skatījāmies vispirms TV3 (jo LTV1 pārraides “Jūsu valstī nav pieejamas”), pēc tam pa logu laukā uz neskaitāmām raķetēm Vecgada vakarā, turpat netālu, Potsdamas un Gēbenas ielu krustojumā policija cīnījās ar satrauktiem, lielākoties, dienvideiropiešiem, arābiem, vai turku etniskās piederības pārstāvjiem, kuri ar svētku raķešu un spridzekļu palīdzību apšaudīja policiju. Skaidrs, ka šāvienu brīdī klāt nestāvēju, redzēju tikai to, kas rakstīts medijos, taču sagadīšanās pēc tas ir krustojums, kuram es laiku pa laikam dodos garām, kad taisu savas skriešanas tūres pa Berlīni. Un arī dažas dienas pirms Vecgada vakara skrēju tur un novēroju kā šie jaunieši, nerēķinoties ar garāmgājējiem un jebkādiem apstākļiem, spridzināja raķetes un visādā veidā kaitināja policiju, kura atradās turpat blakus, jo acīmredzot kādi tuvējo māju iedzīvotāju tos bija izsaukuši.
Bet ne tikai uzbrukumi policijai, bet arī ugunsdzēsējiem, ātrai palīdzībai vai citiem glābšanas dienestiem šeit diemžēl pieder pie ikdienas. Jāteic gan, ka sēklu šai attieksmei pret policiju ir sējuši paši vācieši, jo arī savā studiju laikā Hamburgā ikdienā no kursa biedriem epitetus kā Scheißbullen (latviski tas varētu būt “fakinie poliči”, mana interpretācija :)) dzirdēju regulāri, un tā ir tipiska anarhijas varas izpausme – valsts varas institūciju, politiķu un citu pārstāvju absolūta noliegšana un nepakļaušanās.
Policijas vara Vācijā kopumā ir ļoti humāna. Šodien laikraksts bild demonstrēja šīs humānās varas kalnagalu – no Berlīnes cietuma ir izbēguši cietumnieki, un policija publiski meklē šos cietumniekus, aicinot sabiedrību iesaistīties, taču noziedznieku attēlošanā tiek izmantotas aizmiglotas bildes.
Un diemžēl šis fakts apstiprina senseno patiesību, ka uz cilvēku godaprātu paļauties nedrīkst, bet ir jāizrāda vara. Vēl izteiktāk šis konflikts ir saspīlējies pēdējo gadu laikā, jo policijas varai pretī ir stājušies kriminālie grupējumi, kuri ir pieraduši runāt citu varas un spēka valodu, un viņus burtiski pārsteidz vācu tiesu varas humānisms, līdz ar to cilvēks uz ielas sāk justies neaizsargāts.
Kā laikraksts rakstīja saistībā ar izbēgušajiem ieslodzītājiem – varas pārstāvji labprātāk pievērš uzmanību satiksmes pārkāpējiem, kuri atstājuši automašīnas “zem zīmes”, nekā izbēgušiem no cietuma.

Noslēdzot gadu

Šodien no rīta autobānis vēl tukšs. Visi guļ un krāj spēkus vakaram, kad varēs ēst, dzert, priecāties un, protams, šaut.

Gads ir gandrīz noslēdzies. Netaisīšu gada pārskatus, jo ar to nodarbojas televīzijas kanāli, turklāt vismaz daļa no jums, kas lasa šo blogu, saņems dāvaniņu, kurai ir vistiešākā saikne ar gada pārskatiem.
Gada pēdējo nedēļu esmu pavadījis skrienot. Nedeļā starp Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru skrēju katru dienu kopā noskrienot vairāk nekā 70 kilometrus. Jāteic, ka šī bija mana viena no veiksmīgākajām skriešanas nedēļām šogad.
Laukā šodien devos īsi pēc astoņiem. Ar gudru ziņu. Jau divas dienas apkārt šauj un spridzina. Vienreiz gadā vācieši izdzīvo savu apslēptāko vēlmi – šaut raķetes un spridzināt spridzekļus. Pārsteidzoši, ka šī tradīcija ne tuvu nav tik izplatīta kaimiņvalstīs. Katru gadu trīs dienu laikā vācieši izšauj 150 miljonus eiro un rada apkārtējās vides piesārņojumu, kas ekvivalents 17% no automašīnu radītā piesārņojuma gada laikā. Agri no rīta, kamēr galvenie spridzinātāji vēl guļ, ielās iziet vecāki ar maziem bērniem un uzkrītoši daudz saimnieki ar suņiem. Tas ir saprotams, jo tad, kad sāksies īstais jandāliņš, suņi salīdīs zem gultām, un par čurāšanu neviens negribēs domāt. Bet galvenie spridzinātāji ir padsmitnieki, nereti migranti, kuri pēc pilnas programmas integrējas Vācijas ikdienā, šaujot raķetes un bieži vien rīkojot īstas bandu cīņas, izmantojot raķetes. Šodien bija raksts par puisi, kurš iepircis sprāgstvielas 2200 EUR vērtībā. Nu es noteikti šādu summu būtu investējis savādāk, bet katram savs…
Nākamā gadā atkal mēģināsim atrast jaunu piegājienu blogam, jo kā jau rakstīju – vēl pareizo ceļu meklējam. Esam centušies pēdējos gados taisīt špagatu starp privātu un publisku blogu, taču nākamā gadā vairāk koncentrēsimies uz vienu., Tad jau redzēsiet.
Novēlam visiem jautri un sirsnīgi sagaidīt. Lai daudz enerģijas, spēka un veiksmes!

Brokastis

Kamēr es ēdu savas siermaizes, pie blakus galdiņa “plosījās” francūži. 

Esmu darba darīšanās nonācis Minhenē, un vēl šeit ir nonākuši vairāki tukstoši franču PSG fanu, kuri vakar atbalstīja savu komandu Čempionu līgas spēlē starp Minhenes Bavāriju un PSG. Un daži šie fani ir apmetušies arī hotelītī, kurā esmu arī es.
Šodien no rīta brokastīs devos ļoti agri, jo jau pirms astoņiem man vajadzēja būt citā pilsētas stūrī. Biju pārsteigts, kad broakstīs no paša rīta ieraudzīju jau tik daudz viesu. Man pie blakus galdiņa sēdēja četri vīri treniņtērpos, kuri runāja franču valodā. Protams, šis ir tagad tikai mans pieņēmums,  ka tie bija Parīzes fani. Iespējams, ka tā bija zinātnieku grupa, kuri nodarbojas ar sarežģītiem pētījumiem Minhenes universitātē vai arī labi draugi, kuri atbraukuši ekskursijā uz Bavārijas galvaspilsētu, taču visa mana līdzšinējā pieredze un iekšējā balss teica, ka tie ir futbola fani, jo kaut kā viņi ļoti pēc tādiem izskatījās.
Un tad vīri sāka ēst. Katrs, kurš ir bijis Francijā, zina, ka franču brokastis nozīmē kafiju un labākajā kruasānu ar zapti, taču kungi pie blakus galdiņa ēda kā pirms pastarās dienas. Iespējams, ka arī francūžiem īstenībā brokastīs gribētos maizītes ar sieru vai desu, omleti, ceptas desiņas un kotletītes. Un tad vēl arī mušļus ar pienu, jogurtu un to visu dubultīgi, bet viņi visdrīzāk neuzdrošinās savā valstī tādas vaļības. Taču, kad viņi ir prom no dzimtenes, iedzimtie pašsaglabāšanās gēni spraucās laukā pa katru vīli, un tiek ēsts, cik var apēst. Kronis visam bija, kad viens no kungiem izplēta kreisās rokas visus pirkstus un paņēma šajā rokā pankūku, uz kuras viņš kā ar mākslinieka otu ar nazi virsū smērēja nutellu, plaukstu turot gandrīz 90 grādu leņķī. Kā viņam izdevās nodrošināt, lai pankūka nenoslīdētu uz galda, katrā ziņā tas izskatījās diezgan amizanti. Lieki piebilst, ka uz galda stāvēja šķīvji, pat vairāki, taču tie bija piekrauti ar citiem labumiem, līdz ar to īsti nebija vietas, kur smērēt pankūku, tāpēc tā bija jāņem rokā. Vēl papildus tam viņi kaut ko skaļā un brīžiem neartikulētā balsī pārsprieda, kopā “zviedza” un uzvedās, it kā spēli vakar būtu vinnējuši. Iespējams, ka viņi smējās par citiem francūžiem mājās, kuri brokastīs dzēra kafiju un grauza kruasānu.
Un tad es iedomājos par to, cik viegli mēs katram piekaram “birku” un veidojam veselas priekšstatu konstrukcijas par tautām un nācijām. Vācieši ir perfekti un skopi, franči ir eleganti, krievi ir nepieklājīgi un prasti, igauņi ir lēni, amerikāņi resni un bagāti, japāņi dzīvo ilgi un norvēģi izvaro bērnus. Un tad, ja tu satiec frančus, kuri ēd kā cūkas vai krievus, kuri ir eleganti, stilīgi un pieklājīgi, liekas, ka visas iedomu konstrukcijas sabrūk.
Bet vācieši lielākoties tomēr cenšās būt perfekti… :)