Arī šodien Hamburga mani sveicina ar lieliskiem laika apstākļiem, stilīgiem cilvēkiem un grandiozu noskaņojumu. Liekas, ka man patīk gandrīz viss, kas šajā pilsētā notiek. Tas jau arī nav normāli, taču idealizēt pieder pie normas, ja kaut kas ļoti patīk, un šajā ziņā nekas nav mainījies – Hamburga ir mana vismīļākā pilsēta.
Kaimiņa ritenis vēl nenotīrīts. Es savējo no rīta ātri “sakopu”.
Pašlaik Berlīnē tā ir visur – uz ielām, automašīnām, riteņiem, logiem. Ja dzīvokļu logus patur vaļā, kas siltā laikā mēdz notikt, šī migla, vai pareizāk sakot putekļi, nonāk arī dzīvojamās telpās. Uz grīdas, palodzēm, paklājiem un dīvāniem.
Berlīniešiem tā ir iecienīta sarunu tēma pēdējo dienu laikā. Un automazgātuvēm pašlaik ir “pļaujas laiks”. Kaut arī nomazgātās virsmas ilgi savu sākotnējo krāsu nesaglabā. Pagājušā nedēļā Kate veica ģenerālo tīrīšanu nomazgājot logus, taču jau nākamajā dienā tie bija pārklāti ar plānu dzeltenīgu putekļu kārtu.
Katru gadu tā nenotiek, taču, ja dabā aukstais periods mainās ar pēkšņi karsto un pēc tam atkal auksto, augi “izkaisa” putekšņus īpaši lielos daudzumos, un Berlīnes dzeltenā migla ir bērzu, priežu un rapša putekšņu kokteilis. Katra sastāvdaļa veic īpašo funkciju – rapsis krāso, priede lipina, bērzs lidina. Rezultāts ir dabas radīts līdzeklis, kas kaitina daudzus pilsētas iedzīvotājus. Un ja vēl būtu lietus, kas to visu nomazgātu, taču arī lietus jau vairākas dienas klusē. Kas no vienas puses nav slikti.
Lai visiem veiksmīga un darbīga nedēļa!
Bet vispirms par Eirovīziju.
Biju pozitīvi pārsteigts par portugāļu džeka uzvaru, bet tā kā jau pirms tam biju teicis, ka šī dziesma man labi patīk, esmu priecīgs par šādu iznākumu. Jāteic, ka arī favorizētā itālieša dziesma man patika, taču tā nespēja nopietni iesaistīties cīņā par zelta medaļu.
Arī bulgāru puiša dziesma, kaut arī gaudu balāde, man ļoti labi patika.
Eirovīzija ir beigusies, taču hokejs vēl nedrīkst beigties! Vismaz divām spēlēm vēl vajadzētu notikt – šodien pret Vāciju, parīt pret Kanādu. Kaut arī vācieši ir favorīti, savus 5 eiro bwin uzliku uz mūsu komandu. Pat, ja to naudu pakāsīšu, man ļoti patika mūsu komanda tajās spēlēs, kuras es redzēju. Ticu, ka kaut kāds lūzums izlases progresā ir noticis, un mūsu spēlētāji vēl pašsaprotamāk cīnīsies par ceturtdaļfinālu arī nākamajā gadā nekā tas notika šogad.
Mūsu ģimenē gan viss tik viennozīmīgi nav, jo Marta ir skaidri pateikusi, ka atbalsta vāciešus. Man tas liekas nesaprotami, taču tā diemžēl ir viņas un līdzīgu bērnu, kuri piedzimuši citā valstī, problēma. Iespējams, ka par problēmu to uzskatu tikai es, jo viņai tur viss ir pilnīgi skaidrs – Vācijas izlase viņai ir saprotama, Latvijas īsti nē. Džo ir mazliet savādāk – viņš nespēj tik viennozīmīgi šo līniju novilkt, kaut arī man ir sajūta, ka viņš emocionāli it kā arī vairāk nosveras par labu vāciešiem.
Jebkurā gadījumā bērni šogad ir ļoti daudz redzējuši hokeju, jo bija vismaz divas komandas, kuru startam bija jāseko līdz. Un tas nozīmē – vairāki vakari, kuros tika daudz par vēlu aiziets gulēt. Viņiem no tiesas hokejs patīk, un Džo jau atkal nāk klajā ar paziņojumu, ka gribētu to spēlēt.
Uzskatu, ka mūsējiem klāsies ļoti grūti, jo atšķirībā no citām izlasēm, kurās ir vai nu meistarīgāki, vai mazāk spītīgi hokejisti par Latvijas, vācieši ir ļoti sīksti. Un viņi ir sīksti ne tikai hokejā, bet arī daudzās ikdienas situācijās. Neatlaidība, sistēma un kārtība ļoti daudziem tiem iemācīta jau agrā bērnībā, līdz ar to ir pašsaprotami, ka ne tikai mūsu puiši, bet ar viņi cīnīsies līdz galam.
Cerams, ka veiksme tuvāk stāvēs mūsu izlasei!
Vismaz Portugāļu džeks uzturēja manās sajūtas Eirovīzijas burvību.
Visā darba un daudzo pienākumu jūklī ar Kati svētdienas vakarā konstatējām, ka iesākusies taču Eirovīzija. Un Triānas parks nav ilgi un nepacietīgi jāgaida, jo tie piedalīsies jau otrdienas pusfinālā. Kaut arī gaidīšanas svētki bija daudz īsāki un ne tik jūsmīgi kā dažos iepriekšējos gados, biju priecīgs par grandiozu otrdienas vakaru – noskrieti 6 kilometri veicīgā tempā, uzvarēta spēle pret itāļiem, garšīgs Kates ceptais Quiche Lorraine un Eirovīzija. Turklāt bērni laicīgi nolikti gulēt, kas nav mazsvarīgi. Bet samērā drīz biju spiests secināt, ka Eirovīzijas vakars mani pievīla. Laba un pozitīva noskaņa kaut kā izplēnēja, jo tas, kas notika uz skatuves Ukrainā, galīgi nerakstījās manos Eirovīzijas kanonos. Regulārie lasītāji jau zina, ka esmu daudzus gadus bijis liels Eirovīzijas fans un parasti ļoti lepojos ar to, cik es dažkārt precīzi spēju paredzēt dziesmas, kuras pārvarēs pusfinālu un bieži vien samērā precīzi es varēju paredzēt arī fināla pirmo desmitnieku. Bet kaut kas ir mainījies. Vai nu mana Eirovīzijas varēšana vai dziesmas kopumā.
Man Eirovīzija asociējas ar priecīgām, jautrām, nesarežģītām dziesmām, ar laimīgiem gejiem un interesantiem tehniskiem risinājumiem. No visā tā pāri ir palikuši tikai laimīgie geji. Vismaz tehniskā ziņā liekas, ka skatuve un priekšnesumi stagnē jau vismaz 2-3 gadus. Un dziesmas? 90% dziesmu mani pievīla. Aizvien vairāk tās līdzinās perfekti producētiem popmūzikas gabaliem bez īpašās Eirovīzijas dzirksts. Ja es atceros Eirovīzijas dziesmas pirms 10 gadiem, tad tas bija laiks, kad kā milži cīnījās Ziemeļeiropas stils pret Balkāna stilu. Ar mainīgām sekmēm. Tas viss ir ticis iemainīts pret kaut kādu producētu mūziku, kuru pēc Eirovīzijas tā arī neviens vairāk neatskaņo. Tik maz bija spilgtas mūzikas. Es te nediskutēju par šo dziesmu muzikālo vērtību. Būsim godīgi – katru dienu radiostacijas pieskandina mūsu ausis ar ļoti daudziem vājiem gabaliem, kuri mums iepatīkas tikai pēc tam, kad esam tos vismaz 10 reižu dzirdējuši. Radio vairs neatskaņo kvalitatīvu rok- vai popmūziku. Kā viens liels brēcošs opuss man atmiņā ir Azerbaidžāna, Grieķija, Polija, Armēnija ar zirga galvām, pupiem un liesmām.
Mani pirmā pusfināla favorīti – Portugāle, Moldova, un sabijusies beļģiete.
Un pirmo reizi kopš sevi atceros es reāli apsveru iespēju sestdien vakarā Eirovīziju neskatīties. Kaut kāds lūzums manī ir noticis.
Par Triānas parku nav ko daudz teikt. Es biju 100% pārliecināts, ka viņi finālā tiks, taču jāteic kā ir – Agnese Rakovska nodziedāja netīri, tas gabals un skatuves performance bija līdz nejēdzībai samuhļīti. Es domāju, ka kopumā šī dziesma noteikti bija labāka par lielāko daļu tām, kas tika atskaņotas, taču kaut kas tajā visā priekšnesumā bija antipātisks…
Atgriešanās Berlīnē notika tik strauji, ka neesam paspējuši lāgā acis pamirkšķināt, un nedēļa jau kā apkārt.
Bija forši, it sevišķi jau klimats. Kaut gan jāteic, ka man, kurš ir liels saules un siltuma mīļotājs, brīžiem arī bija par karstu. Un tā sajūta, ka nav kur no karstuma paglābties – tas bija visnepatīkamākais. Bet tas arī bija vienīgais, jo kopumā guvām ļoti daudzas pozitīvas emocijas, kā arī piedzīvojām pašpārbaudījumus un pacietības limitu pārtēriņus. Taču tā jau ir visos braucienos un pasākumos, kuros piedalās bērni. :)
Bet ceļojot pa Taizemi, mēs ar Kati uzdevām jautājumu par iemesliem, kāpēc cilvēki vispār dodas ceļojumos. Kāpēc viņi brauc uz kaimiņvalstīm vai otru pasaules malu? Atrodoties uz saliņas pie Taizemes krastiem, ar Kati skatījāmies statistiku par ceļošanu kopumā, jo jāteic, ka Kočangas sala nav masu tūrisma izpostīta. Iespējams, ka vēl nav. Un tieši par masu tūrismu mēs runājām. Mēs apmetāmies nelielā hotelītī tieši pie jūras, kuru booking.com nevarēja norezervēt. Pateicoties Kates uzcītīgajiem meklējumiem, atradām šo nakšņošanas vietu, kurā nebija nekādu ekstru, vienīgi gaisa kondicionētājs, taču lieliski iztikām bez TV un daudz kā cita. Arī lielo “tūristu kombinātu” uz salas tikpat kā nebija. Ar “tūristu kombinātiem” es domāju milzīgos viesnīcu kompleksus, bieži vien iežogotus, lai tūristi netiktu laukā un vietējie iekšā. Un izrādās, ka mūsdienās vismaz puse tūristu dodas ceļojumos tieši pa masu tūrisma straumēm. Liela daļa ceļotāju nav gatavi nonākt saskarsmē ar reālo vidi. Viņi vēlas ierastās maizītes brokastīs, frī kartupeļus pusdienās, un steiku vakariņās. Pusi dienas viņi guļ pie baseina, kas atrodas iežogotā teritorijā un vakarā pie TV aparāta, kur rāda kanālus dzimtajā valodā. Tas nav ne labi, ne slikti, jo katrs pats izvēlas veidu kā ceļot, taču personīgi man būtu baigā škrobe – ceļot 15 stundas lidmašīnā, lai nonāktu atpakaļ vidē, kas mani nepārsteidz. Par laimi mums ar Kati ir vienāds uzstādījums par to, ko gribam ceļojumos piedzīvot. OK, manējais noteikti ir vēl labu devu ekstrēmāks, jo domāju, ka varu iztikt ar vēl mazāku komforta devu kā ierasts, taču mums ir skaidrs, ka dodamies, lai ar atvērtām acīm un mutēm ieraudzītu svešo vidi. Lai pārbaudītu sevi, cik ātri spējam vai nespējam lietām pielāgoties, lai ķertu īstos momentus un satiktu neparastus cilvēkus. Protams, tas automātiski nozīmē, ka brīžiem tiekam apčakarēti, ka dažās situācijās dusmīgi un neapmierināti, taču, manuprāt, tāda ir ceļošanas jēga – ieraudzīt un piedzīvot jauno un nezināmo. Protams apzinos, ka Taizeme jau tāds mainstream tūrisma galamērķis vien ir. “Īstie veči” dodas uz Kambodžu vai Tibetu, taču arī mainstream var būt ļoti atšķirīgs. Arī Majorkas salā iespējams nogulēt septiņas dienas pie baseina, vai tomēr apceļot šo ļoti daudzveidīgo un krāšņo zemes pleķi.
Pēc mūsu brauciena pārradāmies iedvesmoti un paklusām skatījāmies, kur tik vēl gribētos aizceļot. Cītīgi jākrāj nauda nākamajam braucienam, jo es tiešām ticu, ka lidmašīnas biļetes ir labāks ieguldījums nekā Boss uzvalks.
Vēl tik dažas fotogrāfijas…
Kaut arī mantu nebija daudz, to varēja būt vēl divreiz mazāk.
Lidmašīnas biļetes ar skyscanner palīdzību iesākām vaktēt jau pusgadu iepriekš. Nopirkām ļoti laicīgi un bijām priecīgi, ka dabūjām lēti, taču Bangkokā satikām vācu ģimeni, kura par biļetēm no Frankfurtes un Bangkoku un atpakaļ samaksāja 900 EUR. Viņu divi puikas ceļoja par brīvu. Ieteikums – qatar airways newsletter
Taizemes vīzu uztaisījām iepriekš. Taizemes vēstniecībā Berlīnē mums to izsniedza bez maksas. Tādā veidā Bangkokas lidostā ietaupījām vismaz 2 stundas, kuras citkārt būtu jāgaida rindā pēc vīzas.
Kurā Bangkokas rajonā labāk palikt? Šķiet te nav pareizās atbildes, taču tā kā mēs tur bijām divas reizes, un katru reizi palikām citā vietā, labāk mums patika rajons ap Silom Road.
Tāpat nav iespējams atbildēt jautājumu – ko obligāti vajadzētu Bangkokā redzēt? Viens no lielajiem strīdu objektiem ir Karaļa pils – citiem liekas, ka to obligāti jāredz, citi uzskata, ka tā ir tikai tūristu kāšana. Mums Karaļa pils likās vērtīgs apskates objekts.
Ļoti kvalitatīvi un ātri Bangkokā iespējams pārvietoties pa ūdeni. To ir sapratuši arī daudzi privātie uzņēmēji, tāpēc tiek piedāvātas tūristu laivas, kas ir desmit reižu dārgākas par parastajām satiksmes. Viens brauciens mums četriem ar lavu maksāja nepilnus 2 eiro.
Interneta pārklājums Taizemē ir ļoti labs. Es pat teiktu, ka labāks nekā Vācijā. Internets maksā maz – ierodoties Bangkokā, lidostā nopirku vietējo telefona karti ar 6 GB par 12 eiro. Pietika man, Katei, google navigācijai un palika vēl pāri.
Taizemē nav tikai Puketa un Kozamui. Mēs izvēlējāmies Kočangas salu, jo tā ir vistuvāk Bangkokai, ceļš līdz turienei ir būtiski lētāks, kopējā tūrisma infrastruktūra ir mazāk attīstīta. Tas mums tīri labi patika.
Vien divu kuģojuma stundu attālumā no Kočangas ir vairākas mazas saliņas romantiķiem bez bērniem. Ar ļoti smukām pludmalēm, mazām būdiņām, un piestātni, kur reizi dienā piebrauc kuģītis.
Kočangā ir arī saldūdens. Upe par kuru var taisīt laivu tūres un vairāki ūdenskritumi. Uz vienu tādu bijām aizbraukuši arī mēs. Tajā peld arī zivis. Turklāt ļoti uzmācīgas zivis, kuras “grauž” pēdas, ja kusties pārāk lēni. Tiesa gan, lielās zivis, kuras ir aptuveni 30 centimetru lielas, tūristus liek mierā, taču tās mazās ir pretīgas.
Bijām pārsteigti, cik ļoti izteikti jūtams ir paisums un bēgums uz Kočangas salas. Bēguma laikā līdz pat 30 metriem jūra atkāpjas. Mūsu hotelītis ir būvēts uz paaugstinājuma, kurš ļoti labi noderēja, kad bija paisums.
Par ēdienu varētu runāt tik daudz! Atslēgas vārds ir street food. Ēdiens ir daudzveidīgs, kvalitatīvs un lēts.
Snorkelinga izbrauciens bija lielisks piedzīvojums gan lieliem, gan maziem.
Mūsu gada ritms ir pakārtots bērnu skolas brīvlaikam, tāpēc atvaļinājumi tiek cieši saskaņoti ar skolas kalendāru. Līdz ar to sanāk, ka divas reizes gadā (vasaras neskaitot, jo tās pieder Latvijai) mēs varam ceļot. Iespēju robežās to arī darām. Tā kā atvaļinājumu laiki ir zināmi savlaicīgi, cenšamies visu izdarīt savlaicīgi, jo ir jau zināms – jo laicīgāk tiek nopirktas biļetes, jo lētāk tās var dabūt.
Tāpēc tagad esam mūsu ceļojumā Taizemē, kuru iesākām plānot jau aptuveni pusgadu iepriekš. Programma līdzīga kā daudziem Taizemes braucējiem – dažas dienas Bangkoka un tad kāda no salām. Tā kā mūsu komandā ir dalībnieki, kuri vēlas pēc iespējas mazāk lidot, sapratām, ka jāizvēlas sala, kas no Bangkokas salīdzinoši ātri ir sasniedzama ar autotransportu. Tieši pašlaik esam ceļā uz Ko Čangu Taizemes austrumos pie Kambodžas robežas, tāpēc par salu varēšu pastāstīt vēlāk, bet par Bangkoku neliels kopsavilkums ir skaidrs – sevišķi pašā sākumā bērni piedzīvoja pamatīgu kultūras šoku. Mums ar Kati bija daudz vieglāk, turklāt es pats pirms vairākiem gadiem Bangkokā jau biju bijis, taču viņi abi ar visu to haosu, troksni, smakām un smaržām galā netika. Viņiem vienkārši gribējās prom no šejienes, un saprotams, ka visu ceļošanu tas vieglāku nepadarīja.
Redzēsim kā mums ies tālāk. Vismaz pašlaik kopējā atmosfēra jau ir būtiski uzlabojusies, vienīgi karstumam vēl pieraduši neesam. Taizemē šis ir praktiski viskarstākais laiks. Taču nav ļaunuma bez labuma – tik daudz siltuma un saules jau sen nebijām saņēmuši.
Nemāku no telefona bildēm komentārus pielikt, tāpēc bez nosaukuma. Mēs ar šausmām secinām, ka ir neiespējami tik īsā laikā visu ieraudzīt un pagaršot, taču vajag uz to tiekties. :)
Papildus visiem šodienas sveicējiem pievienojos arī es pats un apsveicu sevi vārda dienā!
Ar mūziku, kas man uzdzen patīkamu nostaļģiju un jaunības maksimālismu. Ar mūziku, kas mani tik daudz ir iedvesmojusi, un kuru es vakar vakarā pirms iemigšanas klausījos. Un prātoju par dzīvi un lietām. Un par virzību. Par to, ka ir svarīgi, dzīvojot un darot lietas, uz kaut ko virzīties. Pretējā gadījumā visam zūd jēga.
Kā jau esat pamanījuši, pēdējās nedēļās esmu bijis sevišķi slinks rakstītājs, taču tas tā ir noticis, jo bezgala daudz darbu un pienākumu ir uznācis, un es knapi to visu spēju paveikt, līdz ar to negribas sēdēt vēl vismaz pusstundu ilgāk pie datora, lai ierakstītu kādu vērtīgu vai mazāk vērtīgu bloga ierakstu. :)
Bet no nākamās nedēļas esam atvaļinājumā, un tas nozīmē, ka mēs, ja vien internets to pieļaus, sniegsim aktuālu informāciju par to, kur esam un ko darām. Kur būsim un ko darīsim – tas lai vēl paliek noslēpums. :)
Lai to uzzinātu, apmeklējiet šo blogu nākamajā nedēļā.
Žans Mišels Žārs ir viens no maniem jaunības dienu elkiem. Neliekuļošu un teikšu, ka esmu dzirdējis visu, ko viņš ir sarakstījis un izdevis. Arī pirmos albumus, vai nepopulārus albumus kā Music for Supermarkets, kas iznāca stipri limitētā versijā. Kaut gan tagad jau visus limitētos ierakstus var dzirdēt arī youtube, un tas mūzikas mednieka kaifs ir zudis. :)
Oxygen man patīk, bet nav mans mīļākais albums. Man vistuvākie ir Zoolook un Revolutions, kaut arī drīzāk tam ir individuāli emocionāls raksturs nevis muzikāli kvalitatīvs. Viņš ir mūzikas inovators, turklāt spēj radīt fascinējošu noskaņu, un vismaz daļas no Oxygen ir dzirdējis ikviens no mums.
