Magnolijas Berlīnē


Magnolijas ir neparasts koks, un man tās asociējas ar pavasari Berlīnē. Protams, arī daudzās citās vietās iespējams sastapt šos kokus vai krūmus, pat Latvijā iespējams ieaudzēt magnoliju kokus, taču man šis šķiet tipisks Berlīnes koks. Netālu no mūsu mājām ir liels tulpju magnoliju koks. Visu gadu tas ir ir necils un zarains. Ne tas majestātisks, ne zaļš. Cauru gadu tas stāv nelielā skvēriņā pie autobusu pieturas pieticīgs. Taču visi ļaudis ir pacietīgi, jo zina, ka šis zarainais koks nepilnas divas nedēļas gadā apkārtējo māju iedzīvotājiem signalizēs, ka klāt ir pavasaris. Tulpju magnolijas zied aprīlī pavisam īsu laiku. Un tad, kad tas notiek, liekas, ka varētu tam stāvēt blakus un redzēt kā ziedi ar katru minūti aizvien atveras plašāk. Vēl aizvakar tie bija sakļāvušies, taču jau šodien viss koks ir rozā ziedu pilns. Ar katru dienu tie kļūst aizvien plašāki, un, kad lapiņas ir līdz galam atvērušās, tām nav kur likties, un tās pamazām sāk birt. Pēc divām nedēļām zem magnoliju koka sāk veidojas rozā ziedlapiņu paklājs. Sākumā tikai dažas, taču ar katru dienu aizvien lielākos daudzumos tās pamet koku.
Aprīlis ir pusē, magnolija savu darbu ir veikusi un gaida nākamo gadu. Bet citi sezonai tipiski augi mums turpina dāvināt pavasara maģiju. Piemēram sparģeļi. Bet sparģeļi jau ir cits stāsts, un par to es pastāstīšu mazliet vēlāk. Magnolija taču vēl nav noziedējusi!

Advertisements

Dalīties pa īstam!

Mazliet pēc ragulopa izskatās šis ritenītis, kas ir par mazu pieaugušam, bet par lielu bērnam. Tātad, teorētiski der abiem.

Jāteic, ka esmu liels sharing economy piekritējs. Respektīvi, ekonomikas principa, kad tev pašam lietas nepieder, bet Tu aizņemies tās uz laiku, palieto, samaksā un atstāj lietošanā citiem. Aizvien jauni dalīšanās koncepti tiek radīti, bet visizteiksmīgāk Berlīnē tas ir redzams transporta nozarē. Berlīnē ir trīs lieli automašīnu sharing piedāvātāji un vismaz divi mazāki, vismaz divi elektrisko skūteru piedāvātāji un vismaz četri riteņu izīrētāji. Atšķirībā no īres, kad tu braucekli paņem punktā A, veic savas tūres un atstāj to atkal punktā A, vai šad tad punktā B, automašīnu vai riteni Tu vari paņemt no punkta Ķ un atstāt to punktā Š, pie noteikuma, ka šie abi atrodas legālā zonā. Geofencing sauc tehnoloģiju, kad katrs braucamais ir aprīkots ar gps, un ir precīzi noteikta teritorija, kurā šis braucamais var atrasties un kur nē.
Automašīnu šēringu lietoju regulāri. Tuvojoties siltajai sezonai, pilsētā ir saradušies ļoti daudz riteņu, kuri domāti šēringam. Visuzkrītošākais ir mobike koncepts, un uzņēmums sola tuvāko mēnešu laikā pilsētu “piepludināt” ar 10.000 oranžīgiem maziem ritenīšiem, kuri braukšanai neesot diez ko ērti, taču lēti un daudz kur dabūjami. Pusstunda maksā 1 eiro, neierobežota lietošana mēnesī – nepilnus 20 eiro. Pusstundas laikā par 1 eiro var tikt pietiekami tālu. Sabiedriskajā transportā īsais brauciens – respektīvi maksimāli 6 autobusa pieturas vai 2 metro pieturas – maksā 1,70 EUR. Normālā biļete vienā virzienā Berlīnē maksā 2,80 EUR. Sevišķi, ja ir daudz darīšanu pilsētas centrā, kur ar parkošanos ir mūžīgas problēmas, šis ir lēts un ērts parvietošanās variants.
Milzīgais īres riteņu skaits gan rada sava veida šēringa inflāciju – ir sajūta, ka tie kļūst aizvien bezvērtīgāki.
Mūsu rajonā gan pašlaik šo riteņu tikpat kā nav. Un tā ir problēma visā šēringa principā – ir pilsētas daļas, kurās ir ļoti daudz šo pārvietošanās līdzekļu, un citi, kuros tos ir grūti “samedīt”.
Ja esat nonākuši Berlīnē, izmēģiniet riteņus. Labais riteņu celiņu tīkls ļoti atvieglo pilsētas iepazīšanu ar divriteni.

Aukstums

 

Kā redzams attēlā, puķu ūdens mūsu mājas kāpņu telpā ir sasalis. Pagājušā nedēļā nomira kaimiņiene, kāda veca kundze. Kāpņu telpā spontāni tika ierīkota neliela piemiņas vieta.

Pēdējā nedēļā Vācijā tikuši pārsniegti visi pēdējo gadu aukstuma rekordi. Protams, ne tikai Vācijā, bet visā Eiropā. Bet es nezinu kā iet citur Eiropā, tāpēc es labāk par Vāciju. Berlīnē, piemēram, jau nedēļu temperatūras stabiņš nav pastiepies virs nulles. Neticami. Turklāt, naktīs regulāri tas nokrīt zem mīnus desmit. Skaidrs, ka normālam Latvijas iedzīvotājam šādas temperatūras šķiet nenopietnas, taču Vācijā ir savādāk. Un tad vēl ir tā real feel temperatūra.  Tā, kuru mūsu organisms sajūt pat, ja temperatūras stabiņš rāda ko citu. Pie vainas ir stiprais vējš, līdz ar to sajustā temperatūra arī Berlīnē ir bijusi pat līdz mīnus 20 grādiem. Nu nopietns kaladū!
Berlīnē esot aptuveni 6000 bezpajumtnieku. Pēdējās dienās pilsēta ir ļoti norūpējusies par šo cilvēku likteni, jo diemžēl daži ir arī aizgājuši bojā. Pilsētā ir radītas 1200 papildus vietas bezpajumtniekiem, kuriem ir iespējams pārnakšņot siltumā un nomazgāties siltā dušā. Tātad, galvenais sarunu temats pēdējās dienās pilsētā ir aukstais laiks.
Saprotams, ka cilvēki, kuri dzīvo šajos siltajos mitekļos, nav raduši normālām ziemas temperatūrām. Un tā tas ir visur Eiropā. Mūsu dzīvokļi kļūst aizvien siltāki, drēbes aizvien plānākas. Kājās sporta apavi, jo normālus ziemas zābakus pērk tikai totālie loši. Kā viens mans draugs futbola treneris stāstīja – treneru starpā ir izveidojies uzskats, ka likt bērniem spēlēt futbolu laukā tad, ja temperatūra ir zem -2, ir bezatbildīgi.
Katrā ziņā arī Vācijā cilvēki slimo ar gripu pat, ja nespēlē futbolu mīnusgrādos. Vairāk nekā 120.000 gripas saslimušo pašlaik ir Vācijā. Esot daudz. Diemžēl salīdzinoši daudz arī mirušo.
Bet rīt aukstums jau mazināsies, un pavasaris klauvē pie durvīm. Mēs vērsim vaļā.

 

Vācieši un grāmatas

Vācijā katru gadu tiek izdodas gandrīz 90.000 jaunas grāmatas. 2015. gadā tie bija 89.506 izdevumi gada laikā. Milzīgs skaits, taču, piemēram, Lielbritānijā tiek izdodas vēl vairāk grāmatas un cilvēki lasa vēl cītīgāk. Kopumā vecā Eiropa ir globāls līderis grāmatu lasīšanas ziņā.
61% vāciešu lasa grāmatas regulāri, 22% to dara katru dienu. Lasīšanai ir vistiešākā korelācija ar sociālo statusu, ienākumu līmeni un izglītību. Statistika saka, ka 6 no 10 mazturīgajiem grāmatas lasa reti vai nekad. Turpretī tikai 3 no 10 iedzīvotājiem ar labu ienākumu līmeni grāmatas lasa reti vai nekad. Kaut arī E-grāmatas kļūst aizvien populārākas, vairāk nekā 90% visu izlasīto grāmatu ir drukātas. Sievietes lasa vairāk nekā vīrieši, vispopulārākā lasāmā literatūra Vācijā ir kriminālromāni. Visvairāk naudas grāmatās investē vecāki – 29 eiro mēnesī tie izpērk grāmatās saviem bērniem. Un vēl interesanta statistika – cilvēki, kuri bērnībā un jaunības gados ir lasījuši daudz grāmatas, vidēji nopelna par 21% vairāk. Turklāt otršķirīgi ir, kādas grāmatas ir tikušas lasītas.
Tik tālu statistika. Es cenšos ikdienā lasīt, taču jāatzīst, ka Kate lasa vairāk, un tas apstiprina jau augstāk minēto statistiku. Un vēl jāatzīst, ka es salīdzinoši maz lasu beletristiku. Vienu brīdi biju vairāk saņēmies, bet tagad atkal palaidies. Lielākoties grāmatas, kuras lasu, ir vācu valodā. Es neesmu cilvēks, kuram patīk pārlasīt grāmatas vairākkārt. Atšķirībā no mana brāļa, kurš, piemēram, Dvēseles puteni pārlasa, šķiet, reizi gadā. Bet ir dažas grāmatas, kuras esmu lasījis vairākkārt. “Lielo Getsbiju” esmu izlasījis latviski, vāciski un gandrīz arī angliski. Ja man būtu jāveido mīļāko grāmatu tops, tā noteikti piederētu pie manām mīļākajām grāmatām. Vispār man jāteic, ka labprāt lasu tipiskas amerikāņu noveles.
Turpretī, ja ieiesiet vācu grāmatu veikalā, plaukti tiešām būs pilni ar krimiķiem. Vācieši ir milzīgi skandināvu krimiķu fani, taču arī viņiem pašiem ir viens otrs iecienīts krimiķu autors.
Es paskatījos tikko lasītāko grāmatu topu Vācijā, un pirmajā vietā jau vairākas nedēļas ir Džodžo Moja. Tātatad, rakstīt par mīlestību gandrīz vienmēr ir arī finansiāli izdevīgi. Protams, ja to māk izdarīt.

Viesojamies kalnos


Tas, cik subjektīvas mēdz būt lietas, mēs varam pēdējās dienās iepazīt Bavārijā, kur esam uz dažām dienām nonākuši brīvdienās. Pašlaik Berlīnes skolās ir brīvdienas, un ikviens vecāks jau zina, ka viņa atvaļinājums ir cieši pieskaņots bērna skolai. Par laimi, Vācijā visas federālās zemes neiet atvaļinājumā vienlaicīgi. Tas nozīmētu ekonomisku valsts sabrukumu. Vācieši labprāt un daudz ceļo, un, ja ziemas brīvdienas visur būtu vienlaicīgi, cenas hoteļos būtu nesamaksājamas, uz autobāņiem būtu bezgalīgas rindas, un daudzos uzņēmumos darbs apstātos pilnībā. Mans ieteikums visiem, kuri ceļo uz vietām, kur labprāt brauc arī vācu tūristi – apskatīties internetā, kad ir brīvdienas Vācijā, un censties neieplānot atvaļinājumu šajā laikā. Ja brauksiet uz kalniem, būs daudz mazāk cilvēku, un bieži vien arī cenas hoteļos tad ir samērīgākas.
Bavārijā brīvlaiks ir nākamajā nedēļā, tāpēc šajā nedēļā Bavārijā esam mēs. Un, kaut arī Alpi aizņem tikai nelielu valsts daļu, šeit ir vairāki lieliski kūrorti un slēpošanas vietas. Sevišķi jau tādiem nemācētājiem kā mums. Protams, ka īstiem ķenneriem nepieciešamas ir bezgalīgi garas melnas trases, kur pierādīt savu varēšanu, taču mums arī sarkanas trases ir nopietns pārbaudījums. Aptuveni stundas attālumā no Minhenes ir Lenggries slēpošanas paradīze, kura ar saviem 18 liftiem un 22 nobraucieniem drīzāk ir neliela, ja salīdzinām ar Austriju vai Šveici, taču kopumā liela priekšrocība ir, ka nav obligāti jādzīvo dārgos viesu namos pie paša kalna, jo 30 brauciena minūšu attālumā ir daudzas palikšanas vietas, un ar automašīnu iespējams piebraukt gandrīz pie pašiem liftiem.
Minheniešiem tā ir mājas trase, tāpēc nedēļas nogalēs šeit ir milzīgi daudz automašīnu, kuros ir burtiņš M, taču pa nedēļu viss kļūst savādāk. Un mēs esam pa nedēļu. Esam apmetušies pie draugiem, un viņu uzskats, ka “tās dažas sarkanās trases drīzāk ir zilas”, ir ļoti subjektīvs.

Piektais gadalaiks

Vai diena vai nakts – Ķelnes doms vienmēr izskatās iespaidīgi

Esmu Ķelnē un uzreiz atvainojos tiem ķelniešiem, kuri, iespējams, varētu lasīt blogu, un pie kuriem es neesmu pieteicies. Darba dienas ir ļoti intensīvas un līdz pēdējam saplānotas. Nākamreiz.
Pirmo reizi Ķelnē biju pirms vairāk nekā 20 gadiem. Precīzi to dienu neatceros, taču es precīzi atceros savas emocijas, kuras noteikti ir piedzīvojuši arī citi, kuri Ķelni ir apmeklējuši. Es ierados Ķelnē ar vilcienu. Jau no tāluma redzēju Ķelnes domu. Vilciens pilsētā iebrauc pa dzelzs tiltu, tad pazūd stacijas ēkā. Es izkāpu no vilciena un sekoju norādēm centra virzienā. Cetrālā stacija Ķelnē atrodas tieši blakus domam. Gāju caur tuneli izejas virzienā un, kad iznācu no stacijas ēkas, manā priekšā kā milzīgs pelēks koloss parādījās doms. Man no saviļņojuma aizrāvās elpa, jo tik lielai celtnei blakus man vēl nekad nebija nācies būt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ķelnes doms atrodas nevis brīvā laukumā, bet gan ieskauts starp ēkām, līdz ar to, tas paveras skatam tik pēkšņi, ejot pa šaurajām ielām, ka šķiet nereāls. Šīs sajūtas atceros sevī tik dzīvi, un esmu vēl dažas reizes mēģinājis tās izbaudīt, ejot to pašu ceļu caur staciju, taču nekad tas pārsteigums nav vairs bijis tik liels, jo esmu zinājis, ko sagaidu.
Un tā arī vakar, kopā ar uzņēmējiem, noslēdzot vakaru kādā ēstuvē un pēc dažiem izdzertiem aliem, secināju, ka man ilgāka ballīte vairs nav nepieciešama, un devos hoteļa virzienā. Garam Ķelnes domam. No daudzajiem bāriem un klubiem skanēja karnevāla un vācu šlāgermūzika. Pilsētā bija sastopami uzkrītoši daudz cilvēku, ģērbušies dažādos jautros tērpos. Viņi devās uz karnevāla pasākumiem, un tiem, kuri ar Ķelnes karnevālu vēl nav nonākuši saskarsmē, dažos vārdos gribu pateikt, ko tas nozīmē. Iespējams, ka lasītāju lokā ir kāds ķelnietis, kurš varētu daudz vairāk un detalizētāk par to uzrakstīt, jo atkal atkārtojos – Vācija ir ļoti daudzveidīga, un šie ir svētki, kurus cilvēki svin Ķelnē un Reinas reģionā, taču tie pilnīgi sveši ir, piemēram, berlīniešiem vai ziemeļvāciešiem. Liekas neticami – kā tas var būt – 500 km tālāk šis ir parasts sestdienas vakars, kurā jaunieši taisa krogu vai dejošanas maratonus, taču Ķelnē cilvēki dzīvo pēc citiem noteikumiem un svin citus svētkus. Un tik tiešām – karnevāls šeit tiek saukts par “piekto gadalaiku”, kas iesākas 11. novembrī pulksten 11.11 un ilgst līdz pelnu trešdienai, kad ballīte noslēdzas. Jūs pareizi saprastāt – tieši tik garš ir karnevāla svinēšanas laiks. Ap Ziemassvētkiem dažādi karnevāla pasākumi būtiski samazinās, taču pēc jaunā gada līdz pat īsi pirms ciešanu laika notiek dažādi pasākumi, galvenokārt nedēļas nogalēs, kurus pat pārraida televīzija.
Arī ekonomiskā ziņā šis ir būtisks faktors, un pētnieki ir aprēķinājuši, kas tas kopumā rada aptuveni pusmiljardu eiro lielu apgrozījumu, kas ir svarīgs arguments arī uzņēmējdarbībā. Līdzīgi kā Ziemassvētki, kas lielā mērā kļuvuši par svarīgu ekonomisku dzinuli mazumtirdzniecībā.
Ir skaidrs, ka atnācejam no malas to karnevāla būtību iespējams uztvert tikai pēc vairākām glāzēm alus. Bet varbūt ir vērts pamēģināt – uz vienu nedēļas nogali atlidot uz Vāciju un piedalīties karnevāla pasākumos Ķelnē, Maincā vai Diseldorfā. Katrā ziņā Ķelnes karnevāls skaitās viens no lielākajiem pasaulē, tāpēc uz Rio nav obligāti jābrauc. Protams, šeit ir daudz mazāk pliku dibenu, taču iespējams, ka arī nē, un par to vairāk varētu pastāstīt noteikti kāds vietējais.

Vācieši un ūdens

Šī ir populārkā dzērienu veikalu ķēde Berlīnē ar vairākiem simtiem lielāku un mazāku veikaliņu.

Daudzas lietas, kas notiek mums apkārt, vācieši redz ar citām acīm. Ar savām speciālajām “vācu brillēm”. Tā, piemēram, ja runājam arī par ūdeni. Vācieši ikdienā lieto daudz ūdeni. Ne tikai lai nomazgātos vai uzvārītu makaronus. Pat, ja daļai lasītāju varētu šķist, ka Vācijā visi dzer alu, tas nebūt nav populārākais dzēriens, jo vispopulārākais un pirktākais ir ūdens. Savā ziņā tas ir dīvaini, jo krāna ūdens kvalitāte Vācijā ir ļoti augstā līmenī. Protams, man te atkal ir jākoriģē, jo tāda vieta kā “Vācija” eksistē tikai uz kartes. Šī valsts ir pārlieku heterogēna un daudzveidīga, lai lietotu tādu vienojošu apzīmējumu kā “Vācija”. Varbūt tikai futbolā visi ir vācieši, bet citādi šajā valstī ir spilgti izteikts “lokālpatriotisms”. Man pat šķiet, ka šādu vārdu varētu izdomāt arī tikai vācieši. Dzeramā ūdens kvalitāte vismaz lielākā daļā Vācijas, sevišķi lielpilsētās, ir ļoti augstas kvalitātes, bet ūdeni pudelēs, turklāt visvairāk plastmasas, vācieši tik un tā pērk. Un, ja uz pudeles ir rakstīts classic, tas nozīmē, ka ūdens ir ar gāzi. Jā, viss ir tik vienkārši! Vācijā klasisks ūdens ir ar gāzi, jo kādreiz ūdens pudelēs bez gāzes vispār nebija nopērkams. Ja uz pudeles rakstīts still, tas nozīmē, ka ūdens, vēl aizvien ir ūdens, un šajā gadījumā bez gāzes. “Kluss” – kā vācieši paši to dēvē. Medium uz ūdens pudeles nozīmē, ka pudelē ir mazāk gāzes.
Bet kur vācieši pērk savu klasisko ūdeni plastmasas pudelēs? Aizvien biežāk lielveikalos, taču nepilni 10 procenti iedzīvotāju dzērienus pērk speciālos dzērienu veikalos. Kā kādreiz Padomju laikā, kad bija dzērienu veikali, pie kuriem stāvēja garās alkoholiķu un pensionāru rindas. Manā Maskačkas rajonā tādu bija diezgan daudz – netālu uz Lienes ielas kā arī uz Valmieras ielas. Abi tikai dažu gājiena minūšu attālumā. Tikai atšķirībā no Vācijas, tipisks padomju pilsonis šādā veikalā nepirka minerālūdeni, jo man pat šķiet, ka ūdens pudelēs Padomju Savienībā nemaz nebija. Bet šeit cilvēki labprāt pērk ūdeni un arī citus dzērienus speciālos dzērienu veikalos. Lielākoties šie veikali atrodas vietās, kur iespējams ērti piebraukt ar automašīnu, jo tipisks vācietis nepērk vienu ūdenspudeli un vienu alu. Viņš piebrauc ar automašīnu un bagažniekā salādē divas alus kastes, trīs kastes ar ūdeni un vēl vienu kasti ar sulām. Apelsīnu vai ābolu, jo šīs ir populārākās sulas Vācijā. Ābolu tiek jaukta ar minerālūdeni, un iznāk vēl viens cits tipisks vācu dzēriens – Apfelschorle. Bet par to nākamreiz.