Vēlēšanas Vācijā

Vispār ar ko lai sāk? Jau vairākas dienas gatavojos rakstīt blogu, jo ir lietas, ar kurām ir vērts padalīties, taču pašlaik esmu profesionālā ziņā pamatīgi iesprindzis, tāpēc man pat īsti nav laika skriešanai. Un tas jau kaut ko nozīmē. :)
Bet par vēlēšanām Vācijā es gribu mazliet padalīties. Esmu šajā blogā jau vairākkārt savu viedokli par politiskajiem procesiem Vācijā paudis. Dzīvojot padsmit gadus šajā vidē un katru dienu vērojot politisko procesu, arī tādam Vācijas nepilsonim kā man ir savs viedoklis par notiekošo. Un šajā nedēļas nogalē Vācijā notiks vēlēšanas. Liekas, ka pēc ilgāka laika šīs atkal būs interesantas vēlēšanas, jo manā vērtējumā Vācija ir sava veida iekšpolitiskās krīzes priekšvakarā, kuru tā pati ir ievārījusi un turpina vārīt. Visi, kuriem vēlēšanas Vācijā ir vienaldzīgas, tālāk droši var nelasīt. :)
Bet savu emociju uzplūdu es nevaru šodien savaldīt, jo no rīta noklausījos CDU, kas ir Merkeles partija, funkcionāra un Merkeles ministru kabineta pārstāvja Altmaiera uzsaukumu labāk vispār neiet vēlēt nekā savu balsi atdot par AfD. AfD ir partija, kas Latvijas medijos tiek saukāta par labēji radikālu spēku, taču ikviens, kurš daudz maz nopietni iedziļināsies šīs partijas politikā, sapratīs, ka runa ir par klasisku konservatīvo partiju, kādas citās valstīs ir diezgan daudzas. Un es nezinu kā vēl paust savu sašutumu, ka valdības pārstāvis atļaujas iedzīvotājus aicināt neiet vēlēt tikai tāpēc, ka viņi grasās savu balsi atdot par politisko pretinieku. Cik ļoti politiķim ir jābūt attālinātam no saviem vēlētājiem, lai kaut ko tādu atļautos paziņot. Iespēja piedalīties vēlēšanās ir viena no nedaudzajām brīvībām, kas demokrātiskā vidē mums ir dāvātas. Tai vietā, lai aicinātu iedzīvotājus paust savu demokrātisko gribu, lielās koalīcijas pārstāvis iesaka atturēties, ja balss tiks atdota par nepareizo politisko spēku.
Lielā koalīcija – tas nozīmē, ka valdību veido klasiskās pozicījas un opozīcijas partijas kopā – abus lielos politiskos spēkus ir iedzinusi strupceļā. Politiskajām partijām trūkst profila, un kā izskatās, tās atsakās profilēties un ir gatavas nākamai lielai koalīcijai. CDU ir paziņojusi, ka kategoriski atsakās veidot valdību ar AfD, kaut arī partnerība šo spēku starpā ir visdabiskākā. Es paredzu, ka AfD vēlēšanās varētu iegūt vismaz 12% balsu. Un tā būtu vēl nebijusi situācija, kad politiskais spēks pa labi no CDU iekļūst bundestāgā, turklāt tik pārliecinoši. Pavirši uz situāciju raugoties, varētu likties, ka SPD ir lielākie zaudētāji ar savu vājo kanclera kandidātu Šulcu priekšgalā, taču, tā kārtīgi izvērtējot situāciju vairākus gājienus uz priekšu, kļūst skaidrs, ka CDU ir lielākās sprukās nekā SPD, jo SPD, atšķirībā no CDU savu politisko kursu nav zaudējusi. Tā ir palikusi tur, kur bijusi vienmēr, taču CDU ir partija, kura, cenšoties nodrošināt politisko varu Merkelei, pavirzījusies labu gabalu pa kreisi, tādā veidā atstājot lielu spēles telpu labajā flangā. Kā tikt no turienes laukā? Tas būs nopietns uzdevums. Visdrīzāk ne nākamai valdībai, jo šo vēl vadīs Merkele, taču tiklīdz viņa paziņos par savas politiskās karjeras beigām, CDU būs pie “sasistas siles”. Bet atpakaļ pie pašreizējās situācijas. Redzams, ka lielās partijas tam galīgi nav gatavas. Tai vietā, lai attālinātos viena no otras, CDU un SPD stūrē lielās koalīcijas virzienā, jo pretējā gadījumā CDU būtu jāveido koalīcija ar FDP un Zaļajiem. Un Zaļie Vācijā nav Zaļie Latvijā. Šeit Zaļie ir kreisi liberāla partija ar nelieliem ekoloģiskiem pieturas punktiem. Man grūti iedomāties kā CDU un Zaļie kopīgi veidos enerģētikas politiku Vācijā.
Ja CDU veidos valdību kopā ar SPD, tad pamazām Vācija pārvērtīsies par vienpartiju sistēmu. Nav jau ne vainas. Arī Ķīnā tā ir, taču tad būs pamazām jāievieš mehānismi, kas būs nedemokrātiski, taču saglabās vienas partijas spēku.
Lai kā arī nebūtu. Domāju, ka šīs vēlēšanas Vācijā būs sava veida pagrieziens, un tas jau bija paredzams, jo politiskā sistēma Vācijā aizvien vairāk attālinājās no demokrātiska spēku samēra visus svara kausus liekot tikai kreisajā pusē. Aizvien lielāka daļa iedzīvotāju šajā republikā jūtas nesaprasti.

Advertisements

Kaļiņingrada. Pusotras dienas iespaidi.

Vasara strauji, bet pavisam noteikti tuvojas izskaņai. Šogad mums tā bija vēl mazliet īsāka un skrejošāka kā parasti, jo bija vairāki lieli un forši “projekti”, kurus bija jārealizē. Un vismaz daļa no lasītājiem to īstenošanā piedalījās. Paldies jums visiem par to!

Vasaras beigas mums neizbēgami nozīmē mantu pakošanu mašīnā un došanos atpakaļ uz Berlīni. Mašīnu, kā jau ierasts, piekrāvām pilnu līdz augšai. Šo faktu mainīt nav mūsu spēkos jau vairākus gadus. Toties mājupceļu gan šoreiz izvelējāmies pilnīgi citu, ierastā maršruta Lietuva-Polija-Vācija vietā, izlemjot braukt caur Kaļiņingradu. Uzreiz saku, ka savu izvēli nenožēlojām nemaz. Bet par visu pēc kārtas.

Lai nonāktu Kaļiņingradā, vispirms ir jābrauc caur Lietuvu. Iespējas ir dažādas, bet mēs nolēmām braukt pa skaistāko ceļu. Proti – pa Kuršu kāpu. Mēs ar bērniem šo skaisto vietu labā kompānijā bijām jau apmeklējuši nedēļu iepriekš. Bet Helmuts arī gribēja redzēt, un mums nebija iebildumu. Aptuveni  trīs ar pusi stundu garš ceļš līdz Klaipēdai, pavisam īss pārbrauciens ar prāmi un bijām jau Kuršu kāpā. Daba te ir acij ļoti tīkama. Skaisti priežu meži, pati smilšainā un skrajā kāpa un, protams, burvīgie piejūras ciemati ar glītiem koka namiņiem. Juodkrante un Nida- lieliskas vietas pastaigai gar jūru. Te noteikti ir vērts pavadīt vairākas dienas, bet mūsu mērķis bija tajā pašā dienā nonākt Kaļiņingradā, tāpēc izbraucienu ar kuģīti un žāvēto zivju ēšanu atstājām citai reizei.  Pusdienas Nidā gan paēdām un tad devāmies tālāk. Turpinājām braukt pa Kuršu kāpu, kas iestiepjas arī Krievijas pusē. Daba te bija tikpat skaista un jūra, atšķirībā no pagājušās nedēļas, mierīga kā spogulis.

Ap pulkstens pieciem pievakarē nonācām pie Krievijas robežas. Atmiņā atausa kādreizējie skolas laiku braucieni, kad Polijas robežkontroles punktos dažkārt nācās stāvēt ilgi un dikti, gaidot robežsargu, kurš ar mega lielu bloknotu kāpa autobusā un, nenormālā ātrumā to šķirstot, pārbaudīja mūsu identitāti. Smieties nedrīkstēja, bet drausmīgi gribējās. Principā iebraukšanai Krievijas teritorijā Latvijas pilsoņiem ir nepieciešamas vīzas. Mums gan ir diplomātiskās pases, tāpēc šo noteikumu varam apiet. Tik un tā robežas šķērsošana abos Kaļiņingradas apgabala galos mums prasīja kopumā pusotru stundu. Nebija tik traki un visi robežu kontrolētāji uzvedās adekvāti, lai gan darbojās lēni un bez steigas. Vienīgi vīrs ar garu spoguli, kas paredzēts mašīnas izpētei no apakšas, jutās drausmīgi svarīgs. Bez liekiem jautājumiem un kofera saturu pārbaudes iebraucām Krievijas Federācijā. Teikšu uzreiz – ceļu kvalitāte Latvijā diemžēl ir sliktāka. Pašā Kaļiņingradas pilsētā gan ielas remontu nav piedzīvojušas jau kādu laiciņu, bet apgabala ceļi bija labi un ļoti labi. Kad nonācām viesnīcā, tuvojās vakars un gribējās ēst. Ar autobusu, kura pietura atradās tieši pie viesnīcas, aizbraucām līdz centram pavakariņot. Brauciens ar autobusu, kāds Rīgā kursēja deviņdesmitajos gados, mums izmaksāja tieši vienu eiro uz četriem. Centrālais laukums liels un tīrs. Apkārt tam iepirkumu centri. Ja neskaita uzrakstus krievu valodā, viss redzētais ļoti neatšķīrās no jebkuras citas tipiskas postpadomju lielpilsētas centra. Garšīgi un ļoti sātīgi paēdām ukraiņu restorānā. Tur bija viss, sākot no siļķes kažokā, līdz borščam, pelmeņiem, vareņikiem un kandžas. Protams, bija arī kompots. Turklāt ļoti gards.

Atpakaļ uz viesnīcu devāmies ar taksometru. Nepilni trīs eiro un gatavs. Šoferis, tāpat ka gandrīz visi citi pusotras dienas laikā sastaptie apkalpojošās sfēras darbinieki, bija ļoti laipns un runīgs. Vienīgais izņēmums bija sporta centra iekšā laidēja tante, kura neatļāva Martai aiziet uz tualeti. “Ņepoloženna,” viņa teica. Un Marta čurāja zem egles.

Vispār Kaļiņingrada kādreiz ir bijusi tiešām varena un skaista pilsēta. Prūsijas pērle Kēnigsberga, kura Otrā pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā sagrauta. Par kādreizējo varenību liecina vien bildes, daži saglabājušies nami un daži atjaunoti. Citādi te dominē padomju laika  būvniecības stils, šī vārda sliktākajā nozīmē. Neskatoties uz to visu, izbrauciens ar kuģīti bija jauks un dzintara muzejs interesants. Paēst te var tīri labi un ne dārgi. Centrālie veikali izskatās tādi paši kā citur. Viens no taksistiem gan bija ļoti pārsteigts, kad prasījām, kurā veikalā labāk nopirkt Krievijā ražotus pārtikas produktus. “Kāpēc jūs gribat pirkt negaršīgus produktus?”, viņš mums atjautāja. Poļu esot daudz labāki, viņš apgalvoja. Nezinu, vai viņam bija taisnība, jo neko tā arī nenopirkām.

Vēlā pēcpusdienā savu īso ekskursiju pa Kaļiņingradu beidzām, lai dotos tālāk Berlīnes virzienā. Ārpus Kaļiņingradas centra neko diži skaistu neredzējām. Tukšas jaunceltnes un nepabeigtas privātmājas. Nesakopti pagalmi. Esmu garlaicīga, bet man tomēr labāk tā kārtība un taisnie leņķi patīk. ;)

Kopumā šāds izbrauciens noteikti bija tā vērts. Nebija nekādu problēmu ar robežas šķērsošanu un pati pilsēta jau arī nekādas “šausmas – drausmas.” Protams, pasaulē ir neskaitāmi daudz citu skaistāku vietu. Bet varbūt tieši tāpēc ir vērts kādreiz redzēt arī to otru pusi. Un nopriecāties, ka mēs vairs tur neesam.

Latvijas burvība

Martas mīļākie zirgu staļļi un aploks. Zirgi, kas dzīvo dabiskā vidē, Vācijā ir samērā liels retums.

Mūsu Latvijas brīvdienas tuvojas izskaņai. Kam brīvdienas, kam vienkārši darbdienas Latvijā, taču man ir bijis tik liels gandarījums – šīs dažas nedēļas pavadīt intensīvos darbos, tikšanās un piedzīvojumos.
Un šodien, ar brāli sēžot pirtī un runājot par dzīvi, es tikai vēlreiz pats sapratu un noformulēju to Latvijas burvību – esmu brom no šīs zemes jau 17 gadus, taču vietā, kur dzīvoju pašlaik, nekad neesmu juties un visdrīzāk arī nekad nejutīšos mājās. Latvijā ir daudzas lietas, kas man nepatīk un kaitina, ir daudz nejēdzību, taču arī tik daudz burvības, dzīvības un patiesuma. Vai nu tā ir daba, meži, cilvēki, sliktie ceļi vai ģimene, bet to īpašo Latvijas enerģiju nav iespējams iegūt nekur citur. Citur ir citas enerģijas, un iespējams, iespējams, ka daudziem pietiek ar šīm svešajām enerģijām, bet man tomēr ir vajadzīga šī.
Un Martas zirgu skolotāja, kur ir iedvesmojoša jebkurā ziņā, vēl daudz vairāk un emocionālāk man lika paskatīties uz to brīvību un tuvumu dabai, kuru iespējams baudīt Latvijā. To, ka viss nav sakārtots un samērīts, ka viss nav noasfaltēts un sakārtots – to Vācijā nav iespējams dabūt. To var dabūt tādā valstī kā Latvijā. Dažiem tas nav svarīgi, man ir.

Rīgas viesa izaicinājums

Ir interesanti mēģināt iejusties sen pazīstamā vidē kā pirmo reizi. Tas nozīmē – mēģināt nolikt malā ieradumus, uzlikt tās īpašās tūrista brilles un uz visu skatīties ar milzu izbrīnu. Tā man netīšus notika Rīgā, kad nolēmu meklēt transporta savienojumus.
Šajā pilsētā nedzīvoju diendienā jau vairāk nekā 15 gadus, un vienīgi loģiski, ka arī sabiedriskā transporta sistēma ir mainījusies. Ir nākuši klāt jauni transporta maršruti, vecie kursē savādāk vai nekursē nemaz. Kā visātrāk nekļūt no A uz B, neizmantojot automašīnu? Vispār es domāju, ka mūsu vidē, kur ļoti daudzi izmanto automašīnu, braucot atkal ar sabiedrisko, cilvēks varētu justies kā ārzemnieks savā pilsētā.
Nu tātad. Es uzliku ārzemnieka brilles un mēģināju darīt tā kā es darītu kādā citā pasaules pilsētās, kur esmu nonācis pirmo reizi. Sāku ar Rīgas Satiksmes mobīlā telefona aplikācijas lejuplādēšanu. Vai esat mēģinājuši meklēt Rīgas Satiksmes aplikāciju google play store? Es, piemēram, biju pārsteigts, ka informācija par sabiedriskā transporta līnijām Rīgā rādās krievu valodā. Vispopulārākā aplikācija ir kāda privāti veidota, kas pelna naudu ar reklāmām, savukārt oficiālā Rīgas Satiksmes aplikācija ir lejuplādēta aptuveni 1000!!! reižu, un aplikācijas apraksts ir krieviski. Vai tas nav absurds? Un arī oficiālā aplikācija pelna naudu ar reklāmām, jo, lietojot šo aplikāciju, visu laiku izlec nesankcionēta reklāma. Kādu priekšstatu ierindas ārzemnieks gūst, vēloties uzzināt par to kā kursē sabiedriskais transports Rīgā? Uzliku telefonā aplikāciju un tiešām uzskatu, ka, ja Rīga sevi prezentē kā WiFi galvaspilsētu ar visām no tā izrietošajām sekām, tad oficiālā sabiedriskā trnasporta pakalpojumu sniedzēja aplikācijai kā minimums vajadzētu būt tādai, kas pazīst mobīlo ierīču lietošanas īpatnības, un vēlams, nonākot pirmajā lapā, izlasīt informāciju tomēr valsts valodā.
Bet uzskatu, ka vislielākais piekāsiens ir e-talons. Šis burtiņš “e” , kurš gan grafiski, gan fonētiski ir īpaši izcelts, asociējas ar online un interneta vidi. Tā tas ir, ja mēs pērkam e-biļeti interneta veikalā, vai lietojam citus “e” produktus. Bet kā ir ar e-talonu? To nav iespējams iegādāties mobīlajā telefonā, jo, ar ārzemnieku brilēm vērojot šo nosaukumu, es automātiski iedomājos, ka man būs iespēja mobīlajā telefonā nopirkt e-talonu, lai nav jāstāv Narvesen pie kases vai jādrūzmējas Rīgas Satiksmes biļešu punktos. Vai jāpērk nenormāli dārgā biļete pie vadītāja. Tas nav nekas jauns un ģeniāls, un pat vidēji atpalikušās mobilās vidēs kā Vācijā, atsevišķās pilsētās (piemēram Berlīnē), iespējams iegādāties elektronisko biļeti caur mobīlo aplikāciju. E-talons nav nekas cits kā vienkārši uz cietāka papīra uzdrukāta parasta braukšanas biļete, un “nopīkšķinātāji” autobusos ir mazliet modernizēti, taču vecie labie “caurumotāji”-kompastieri padomju laika tramvajos.
Ja reiz Rīgai nav naudas ultra moderniem un spīdīgiem autobusiem, tad tik daudz, lai būtiski modernizētu un atvieglotu pasažierim dzīvi, vajadzētu atrasties.
Skaidrs, ka ne Nils, ne Rīgas Satiksmes funkcionāri un visdrīzāk arī viņu aplikācijas izstrādātāji ar sabiedrisko transportu paši nebrauc un informāciju telefonā nemeklē, taču parūpēties, lai Rīgas viesiem būtu ērtāk, vajadzētu gan.
Citādi liels respect par tādu sarežģītu svētku kā Rīgas svētku organizēšanu un novadīšanu, jo programma un izklaides tiešām bija daudzpusīgas.

Latvija – trīs dienu kopsavilkums

Vistas karbonāde ar ananāsu un sieru. Bieži tādu neēdīsi, bet šad tad vajag.

Pieskaitot nedēļas nogali, esam Latvijā jau gandrīz nedēļu. Bet trīs dienas varu izbaudīt nosacīti Latvijas ikdienu, no rīta ceļoties, braucot ar sabiedrisko uz darbu un vakarā atpakaļ. Un man patīk. Viens no pirmajiem novērojumiem – sabiedriskais transports, vismaz mūsu pierīgas busiņš – vairs nesmird. Pārsteidzoši. Kursē reti, pilns ar pasažieriem, bet nesmird. Vēl pirms dažiem gadiem tas bija brauciens ar alkohola un sviedru smārdu, bet tas ir mainījies. Sīkums, bet ļoti būtisks. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir laiks un iespējas pievērst uzmanību personiskai higiēnai, un tas ir tipiski labklājības valstīs.
Brauciens sabiedriskajā transportā Rīgā, pērkot biļeti pie vadītāja, maksā dārgāk nekā Berlīnē. Īsais brauciens Berlīnē maksā 1.80 EUR. Rīgā man nav iespēju (vismaz es nezinu, vai ir) nopirkt biļeti tikai 2 vai 3 pieturām. Esmu spiests maksāt 2 EUR, un tas manā skatījumā ir dārgi.
Smalkmaizītes “Mārtiņa beķerejā” garšo tiešām ļoti labi. Turklāt nopērkamas par izcilu cenu – rozīņmaizīte maksā 39 eirocentus. Berlīnē man nekur nav izdevies atrast tik garšīgu maizīti par tik zemu cenu. Vācijā ir ļoti plašas maiznīcu tradīcijas, taču kvalitāte produktiem bieži vien ir zema.
Cilvēki veikalos un gatavi pajokot un pasmaidīt. Esmu to pēdējās dienās vairākkārt uz “savas ādas” izbaudījis, un tā ir laba pazīme.
Pusdienu ēdnīcu piedāvājums kopumā ir kvalitatīvs. Aukstā zupa, rīsi ar vistas gaļas karbonādi un salātiņiem – 5.50 EUR. Varot vēl lētāk. Tiesa gan – ir dažas lietas, kas ir “izlaidušās”. Piemēram Delisnack pie kluba “Piens”. Šī vieta man atmiņā bija kā kvalitatīva, taču pirms dažām dienām nācās pārliecināties par pļurīgiem frī kartupeļiem, kas sabērti ar kaut kādu vegetveidīgu garšvielu un veģetāru burrito, kas nekādā gadījumā nebija cenai atbilstošs.
Jāņogas un ēršķogas pie krūmiem garšo tik labi!
Un, protams, cilvēki. Ir visādi. Man šajās dienās ir paveicies satikt vairākus iedvesmojošus, un tā ir laba sajūta!

Užupis – teorija, utopija vai realitāte?

Šīm ogām nav tieša sakara ar Viļņu. Tās vienkārši ir manas mīļākās.

Viļņā biju tik ļoti sen, ka vairs neko neatceros. Bet viens vācu draugs ar ģimeni plāno divas sava atvaļinājuma nedēļas pavadīt Latvijā un Lietuvā. Ne bez vainas ir mana persona un ieteikumi. :) Tā nu es ar savu darbu pavisam praktiskā veidā vairoju Latvijas budžetu, vilinot tūristus apmeklēt mūsu valsti. Un šodien no rīta, kad pirms darba ķimerējos pa māju, TV rīta laika ziņās laika vecis vaidēja par drausmīgo klimatu pie Vidusjūras. Par nenormālo karstumu, sausumu un dzīvībai bīstamajiem apstākļiem. Viņš ieteica tuvākajās dažās nedēļas braukt uz Poliju vai Baltijas valstīm, jo tur būšot vispatīkamākais klimats un arī tur ir jūra. Tas bija ļoti pozitīvi.
Bet meklējot ieteikumus savam draugam ar ģimeni, es lasīju par Viļņu. Un par neatkarīgo republiku Užupis. Užupis ir pilsētas daļa Viļņā, kas ir pasludinājusi savu neatkarību. Republikai ir arī savs pamatlikums, un šādā republikā dzīvot būtu arī mans sapnis. Te ir tikai daži punkti no Užupis republikas konstitūcijas:
– Katram cilvēkam ir tiesības dzīvot pie Viļņas upes, un Viļņas upei ir tiesības tecēt katram garām.
– Katram cilvēkam ir tiesības mirt, taču tas nav pienākums.
– Katram cilvēkam ir tiesības kļūdīties.
– Katram cilvēkam ir tiesības būt vienreizējam.
– Katram cilvēkam ir tiesības mīlēt.
– Katram cilvēkam ir tiesības netikt mīlētam, taču tas nav pienākums.
– Katram cilvēkam ir tiesības būt parastam un nepazīstamam. (Šis man liekas ļoti svarīgs punkts)
– Katram cilvēkam ir tiesības mīlēt un rūpēties par kaķi.
– Kaķim nav obligāti jāmīl savs saimnieks, bet sevišķos apstākļos viņam ir jāpalīdz.
– Sunim ir tiesības būt par suni.
– Katram cilvēkam ir tiesības šaubīties, taču tas nav pienākums.
– Katram cilvēkam ir tiesības būt klusam.
– Katram cilvēkam ir tiesības uzticēties.
– Nevienam nav tiesību lietot fizisku varu.
– Katram cilvēkam ir tiesības pateikties par savu nenozīmīgumu.
– Katram cilvēkam ir tiesības saprast.
– Katram cilvēkam ir tiesības neko nesaprast.
– Katram cilvēkam vajadzētu zināt savu vārdu.
– Katram cilvēkam ir tiesības dalīties ar to, kas viņam pieder.
– Nevienam nav tiesību dalīties ar to, kas viņam nepieder.
– Katram cilvēkam ir tiesības uz neatkarību.
– Katrs cilvēks ir pats atbildīgs par savu brīvību.
– Katram cilvēkam ir tiesības raudāt.
– Katram cilvēkam ir tiesības tikt pārprastam.
– Katram cilvēkam ir tiesības būt individuālam.
– Katram cilvēkam ir tiesības nebaidīties.
– Neļauj sevi pazemot!
– Nesit pretī!
– Nepadodies!

Šie nav visi punkti no Užupis konstitūciijas, bet kopumā viss liekas tik skaidri un nesamāksloti. Kā tāds kristīgās reliģijas un komunisma apvienojums. Pirmatnējais komunisms, kas kā sabiedrības forma vēl ļoti ilgi pirms Marksa pastāvēja pirmatnējās sabiedrībās, kas balstījās uz vienlīdzīguma un empātijas principiem.

 

Okja – vai šo filmu vajadzētu obligāti redzēt?

Viena no drošākajām regulārajām investīcijām, kuru mēs veicam, ir 10 eiro mēnesī, kurus maksājam par Netflix abonomentu. Kādreiz tiešām neticēju, ka pienāks laiks, kad TV savu nozīmi mūsu ikdienā zaudēs, taču tā tik tiešām ir noticis – ziņas izlasu internetā, bet interesantas dokumentālās filmas vai labas mākslas filmas iespējams noskatīties Netflix vai Amazon Prime Video. Torentu filmas skatījies neesmu jau daudzus gadus. TV šovi mani neinteresē. Vienīgi sports vēl ir viena no retajām lietām, kuru mēdzu TV skatīties.
Jau aptuveni mēnesi, verot vaļā Netflix, pirmajā lapā pie ieteicamajām filmām rādījās Okja. Attēlā bija redzama korejiešu meitene ar dīvainu zvēru, kas atgādina suņa, cūkas un nīlzirga krustojumu. Attēls mani neuzrunāja, taču medijos parādījās visnotaļ pozitīvas ziņas par šo filmu, tai skaitā Okja ir bijusi viens no Kannu pārsteigumiem šajā gadā. Pēdējais piliens bija 2017. gada vērtīgāko filmu apskats Delfos dažas dienas atpakaļ, kur arī Okja, ko pareizi izrunā Okdža, bija minēta.
Šodienas vakars bija ideāls divu stundu garās filmas vērošanai, un man ir savs viedoklis. :)
Filmu Okja nav obligāti jāredz. Varbūt es līdz galam nesaprotu dažus kritiķus, kuri filmai veltījuši daudz skanīgus epitetus, taču “aha” efekts man izpalika. Tas jau arī nav noziegums. Šī filma man atgādina Brāļu Grimmu pasaku – tas ir stāsts ar pasakainām un nereālām būtnēm, un morāli. Nereālā būtne ir šis milzīgais mīlīgais un inteliģentais dzīvnieks, stāsta morāle – profita un lētākas pārtikas dēļ cilvēki ir gatavi pārkāpt jebkurus principus. Nedariet tā!!!
Dažos vārdos par saturu – amerikāņu daudznozaru uzņēmums ir uzmodelējis jaunu dzīvnieku – tādu, kas ir lēts uzturēšanā turklāt ar lielisku gaļas kvalitāti. Lai nomierinātu sabiedrību, kura ir kritiska pret ĢM produktiem, tiek radīts stāsts par supercūkām, kuras audzē 26 dažādās pasaules malās. Vienu no šiem 26 sivēniem dabū arī vectētiņš un meitene kaut kur Korejas kalnos. Meitene ir ļoti pieķērusies šim dzīvniekam un viņa īsti nezina, ka Okja ir iedota tikai uz laiku, kamēr tā kļūs pietiekami liela, lai to vestu atpakaļ uz Ņujorku. Šis brīdis ir pienācis, Okja tiek aizvesta uz Ņujorku, un korejiešu meitene nolemj savam dzīvniekam sekot. Pa vidu uzrodas organizācija, kura gatava Okju izglābt, taču arī tai ir savtīgi mērķi. Tālāk es nestāstīšu, jo varbūt kāds tieši šodien to ir plānojis noskatīties.
Tilda Svintone filmā atveido ideālu ļauno tēlu, pat divus. Tādus pretīgus un nepatīkamus, kurus pa īstam var neciest. Lielais dzīvnieks ir mīļš un simpātisks, tāds, kuru pa īstam var iemīlēt. Un kopumā viss man šķiet tāds klišejisks un paredzams. Samērā smieklīga ir dzīvnieku aizsardzības organizācija, kura ataino bezjēdzīgi darbojošos superlabos ideālistus, un vēl viens otrs tēls liekas labi izveidots un piemeklēts, mēģinot balansēt un sarkasma un komiskuma robežas, vienlaicīgi piešķirot filmai briesmīgu un nopietnu vizionārismu.
Katrā ziņā pat, ja lielais dzīvnieks ir mīlīgs, nekādā gadījumā filmu nav ieteicams skatīties kopā ar bērniem. Tā varētu būt pārāk traumatiska. 3 no 5 zvaigznēm.