Futbols ir beidzies!

Attēlā ir sporta laukums, bet lauka hokejam domāts. Izrādās, ka Latvijai nav savas lauka hokeja komandas, un Martai, kura šajā sporta veidā trenējas, līdz ar to ir labas izredzes kļūt par Latvijas izlases spēlētāju, ja tāda tiktu kādreiz uztaisīta. :)

Vai šajā valstī bija kāds, kurš paredzēja Vācijas izlases izkrišanu no pasaules čempionāta jau grupu fāzē? Iespējams, ka kāds bija, bet šis cilvēks, noslēpies no sabiedrības, visdrīzāk sēdēja savā tumšajā istabiņā un savu viedokli skaļi nepauda, jo mediji, kurus es pirms čempionāta lasīju, pareģoja kā minimums fināla spēli. Dažāda līmeņa speciālisti prognozēja “grūtās” un “vieglās” spēles, plānoja piektā čempionu titula svinības Berlīnē, un katrs Vācija izlases spēlētājs jau savā bankas kontā redzēja papildus 250 000 EUR, kas bija apsolīti par uzvaru.
Šis scenārijs nerealizējās, un jau pirmajā spēlē pret meksikāņiem vācieši dabūja “pa pakaļu”. Kaut arī BILD laikraksts prognozēja šajā spēlē uzvaru ar 3:0.
Vāciešiem čempionāts ir beidzies, un līdz ar to kopējā futbola sajūsma Vācijā ir mazinājusies. Tas, protams, ir bēdīgi, jo svētku sajūta līdz ar to ir pazudusi. Tai vietā visi nodarbojas ar vainīgā meklēšanu, taču galvenais secinājums ir, ka izlase ir pārlieku veca, trūkst jaunu un pa īstam spēlēt gribošu futbolistu. Tirgotāji sūdzās par apgrozījuma krišanos, un fanu zonā pie Brandenburgas vārtiem Brazīlijas Meksikas spēli esot noskatījušies vien 1000 apmeklētāju. Bet aizslēgta ir vesela iela.
Kaut kā tā vasara Vācijā pašlaik ir padevusies dīvaina – laika apstākļi vismaz Berlīnē ir izcili, taču futbols ir beidzies, un politikā pašlaik valdošā koalīcija nodarbojas ar attiecību skaidrošanu nesmukā veidā. Ko darīt ar visiem tiem n-tajiem fanu piederumiem? Žurnālistiem gan bija gatavs risinājums – sarindo Vācijas karoga krāsas citā secībā, pagriez tās vertikāli un fano par Beļģiju. Izredzes sagaidīt finālu ir lielas.

Advertisements

Beidzot pavasaris, beidzot karsti!


Nemeklēšu epitetus citiem gadalaikiem, jo mans mīļākais ir vasara. Ar saules karstumu, vieglu apģērbu, saldējuma kafejnīcām un smaidīgiem cilvēkiem. Un pavasaris ir ļoti svarīgs solis ceļā uz vasaru, tāpēc arī tas man patīk.
Un pavasaris Berlīnē ir vēl savādāks. Protams, jo katrā vietā tas ir savādāks, tāpēc es varu runāt tikai par to, ko esmu pieredzējis, salīdzinot Berlīni un Hamburgu. Šodien, esot pilsētas centrā darba darīšanās, varēju tik īsā laikā izbaudīt visu pavasara krāšņumu. Šķiet, ka no visām alām ir izlīduši šīs planētas dīvainīši, meitenes ar gariem un gludiem matiem, ar gariem un neķemmētiem, meitenes bez matiem, taču daudziem tetovējumiem, puikas ar lielām saulesbrillēm, garām bārdām, nemazgātām padusēm.
Gaiss smaržo pēc kafijas, ziediem un automašīnas izdedžu dūmiem. Protams, jo tikko garām, liela trokšņa pavadījumā, patraucās balts Lamborghini bez jumta un ar numuru BAT1. Gaisa temperatūra 25 grādi jau no rīta. Metro dzirdamas spāņu, krievu, ķīniešu valodas. Protams, arī angļu. Tie ir tūristi, kuri lielā mērā uztur šīs pilsētas īpašo šarmu. Kaut arī Hamburgā to ir daudz, tie tomēr ir savādāki. Ja cilvēks pirmo reizi savā mūžā apmeklē Vāciju, tad liela iespējamība ir, ka viņš nonāks Berlīnē. Un tā šīs garās jaunavu grupas smaidīgām sejām staigā ar paceltām galvām. Atšķirībā no ierastā pilsētas iedzīvotāja, kurš iedūries ar degunu savā telefonā vai labākajā gadījumā objektiem viņa galvas augstumā.
Es dodos uz biroju, ģērbies tikai baltā kreklā, un jūtos bezgala svinīgi. Pat apzinoties, ka dienas labāko daļu es pavadīšu ēnainā telpā ar skatu datorā vai runājot pa telefonu, esmu pacilāts, jo zinu, ka dienas noslēgumā iziešu laukā, ievilkšu plaušās silto Berlīnes gaisu un sajutīšos laimīgs.

Magnolijas Berlīnē


Magnolijas ir neparasts koks, un man tās asociējas ar pavasari Berlīnē. Protams, arī daudzās citās vietās iespējams sastapt šos kokus vai krūmus, pat Latvijā iespējams ieaudzēt magnoliju kokus, taču man šis šķiet tipisks Berlīnes koks. Netālu no mūsu mājām ir liels tulpju magnoliju koks. Visu gadu tas ir ir necils un zarains. Ne tas majestātisks, ne zaļš. Cauru gadu tas stāv nelielā skvēriņā pie autobusu pieturas pieticīgs. Taču visi ļaudis ir pacietīgi, jo zina, ka šis zarainais koks nepilnas divas nedēļas gadā apkārtējo māju iedzīvotājiem signalizēs, ka klāt ir pavasaris. Tulpju magnolijas zied aprīlī pavisam īsu laiku. Un tad, kad tas notiek, liekas, ka varētu tam stāvēt blakus un redzēt kā ziedi ar katru minūti aizvien atveras plašāk. Vēl aizvakar tie bija sakļāvušies, taču jau šodien viss koks ir rozā ziedu pilns. Ar katru dienu tie kļūst aizvien plašāki, un, kad lapiņas ir līdz galam atvērušās, tām nav kur likties, un tās pamazām sāk birt. Pēc divām nedēļām zem magnoliju koka sāk veidojas rozā ziedlapiņu paklājs. Sākumā tikai dažas, taču ar katru dienu aizvien lielākos daudzumos tās pamet koku.
Aprīlis ir pusē, magnolija savu darbu ir veikusi un gaida nākamo gadu. Bet citi sezonai tipiski augi mums turpina dāvināt pavasara maģiju. Piemēram sparģeļi. Bet sparģeļi jau ir cits stāsts, un par to es pastāstīšu mazliet vēlāk. Magnolija taču vēl nav noziedējusi!

Dalīties pa īstam!

Mazliet pēc ragulopa izskatās šis ritenītis, kas ir par mazu pieaugušam, bet par lielu bērnam. Tātad, teorētiski der abiem.

Jāteic, ka esmu liels sharing economy piekritējs. Respektīvi, ekonomikas principa, kad tev pašam lietas nepieder, bet Tu aizņemies tās uz laiku, palieto, samaksā un atstāj lietošanā citiem. Aizvien jauni dalīšanās koncepti tiek radīti, bet visizteiksmīgāk Berlīnē tas ir redzams transporta nozarē. Berlīnē ir trīs lieli automašīnu sharing piedāvātāji un vismaz divi mazāki, vismaz divi elektrisko skūteru piedāvātāji un vismaz četri riteņu izīrētāji. Atšķirībā no īres, kad tu braucekli paņem punktā A, veic savas tūres un atstāj to atkal punktā A, vai šad tad punktā B, automašīnu vai riteni Tu vari paņemt no punkta Ķ un atstāt to punktā Š, pie noteikuma, ka šie abi atrodas legālā zonā. Geofencing sauc tehnoloģiju, kad katrs braucamais ir aprīkots ar gps, un ir precīzi noteikta teritorija, kurā šis braucamais var atrasties un kur nē.
Automašīnu šēringu lietoju regulāri. Tuvojoties siltajai sezonai, pilsētā ir saradušies ļoti daudz riteņu, kuri domāti šēringam. Visuzkrītošākais ir mobike koncepts, un uzņēmums sola tuvāko mēnešu laikā pilsētu “piepludināt” ar 10.000 oranžīgiem maziem ritenīšiem, kuri braukšanai neesot diez ko ērti, taču lēti un daudz kur dabūjami. Pusstunda maksā 1 eiro, neierobežota lietošana mēnesī – nepilnus 20 eiro. Pusstundas laikā par 1 eiro var tikt pietiekami tālu. Sabiedriskajā transportā īsais brauciens – respektīvi maksimāli 6 autobusa pieturas vai 2 metro pieturas – maksā 1,70 EUR. Normālā biļete vienā virzienā Berlīnē maksā 2,80 EUR. Sevišķi, ja ir daudz darīšanu pilsētas centrā, kur ar parkošanos ir mūžīgas problēmas, šis ir lēts un ērts parvietošanās variants.
Milzīgais īres riteņu skaits gan rada sava veida šēringa inflāciju – ir sajūta, ka tie kļūst aizvien bezvērtīgāki.
Mūsu rajonā gan pašlaik šo riteņu tikpat kā nav. Un tā ir problēma visā šēringa principā – ir pilsētas daļas, kurās ir ļoti daudz šo pārvietošanās līdzekļu, un citi, kuros tos ir grūti “samedīt”.
Ja esat nonākuši Berlīnē, izmēģiniet riteņus. Labais riteņu celiņu tīkls ļoti atvieglo pilsētas iepazīšanu ar divriteni.

Aukstums

 

Kā redzams attēlā, puķu ūdens mūsu mājas kāpņu telpā ir sasalis. Pagājušā nedēļā nomira kaimiņiene, kāda veca kundze. Kāpņu telpā spontāni tika ierīkota neliela piemiņas vieta.

Pēdējā nedēļā Vācijā tikuši pārsniegti visi pēdējo gadu aukstuma rekordi. Protams, ne tikai Vācijā, bet visā Eiropā. Bet es nezinu kā iet citur Eiropā, tāpēc es labāk par Vāciju. Berlīnē, piemēram, jau nedēļu temperatūras stabiņš nav pastiepies virs nulles. Neticami. Turklāt, naktīs regulāri tas nokrīt zem mīnus desmit. Skaidrs, ka normālam Latvijas iedzīvotājam šādas temperatūras šķiet nenopietnas, taču Vācijā ir savādāk. Un tad vēl ir tā real feel temperatūra.  Tā, kuru mūsu organisms sajūt pat, ja temperatūras stabiņš rāda ko citu. Pie vainas ir stiprais vējš, līdz ar to sajustā temperatūra arī Berlīnē ir bijusi pat līdz mīnus 20 grādiem. Nu nopietns kaladū!
Berlīnē esot aptuveni 6000 bezpajumtnieku. Pēdējās dienās pilsēta ir ļoti norūpējusies par šo cilvēku likteni, jo diemžēl daži ir arī aizgājuši bojā. Pilsētā ir radītas 1200 papildus vietas bezpajumtniekiem, kuriem ir iespējams pārnakšņot siltumā un nomazgāties siltā dušā. Tātad, galvenais sarunu temats pēdējās dienās pilsētā ir aukstais laiks.
Saprotams, ka cilvēki, kuri dzīvo šajos siltajos mitekļos, nav raduši normālām ziemas temperatūrām. Un tā tas ir visur Eiropā. Mūsu dzīvokļi kļūst aizvien siltāki, drēbes aizvien plānākas. Kājās sporta apavi, jo normālus ziemas zābakus pērk tikai totālie loši. Kā viens mans draugs futbola treneris stāstīja – treneru starpā ir izveidojies uzskats, ka likt bērniem spēlēt futbolu laukā tad, ja temperatūra ir zem -2, ir bezatbildīgi.
Katrā ziņā arī Vācijā cilvēki slimo ar gripu pat, ja nespēlē futbolu mīnusgrādos. Vairāk nekā 120.000 gripas saslimušo pašlaik ir Vācijā. Esot daudz. Diemžēl salīdzinoši daudz arī mirušo.
Bet rīt aukstums jau mazināsies, un pavasaris klauvē pie durvīm. Mēs vērsim vaļā.

 

Vācieši un grāmatas

Vācijā katru gadu tiek izdodas gandrīz 90.000 jaunas grāmatas. 2015. gadā tie bija 89.506 izdevumi gada laikā. Milzīgs skaits, taču, piemēram, Lielbritānijā tiek izdodas vēl vairāk grāmatas un cilvēki lasa vēl cītīgāk. Kopumā vecā Eiropa ir globāls līderis grāmatu lasīšanas ziņā.
61% vāciešu lasa grāmatas regulāri, 22% to dara katru dienu. Lasīšanai ir vistiešākā korelācija ar sociālo statusu, ienākumu līmeni un izglītību. Statistika saka, ka 6 no 10 mazturīgajiem grāmatas lasa reti vai nekad. Turpretī tikai 3 no 10 iedzīvotājiem ar labu ienākumu līmeni grāmatas lasa reti vai nekad. Kaut arī E-grāmatas kļūst aizvien populārākas, vairāk nekā 90% visu izlasīto grāmatu ir drukātas. Sievietes lasa vairāk nekā vīrieši, vispopulārākā lasāmā literatūra Vācijā ir kriminālromāni. Visvairāk naudas grāmatās investē vecāki – 29 eiro mēnesī tie izpērk grāmatās saviem bērniem. Un vēl interesanta statistika – cilvēki, kuri bērnībā un jaunības gados ir lasījuši daudz grāmatas, vidēji nopelna par 21% vairāk. Turklāt otršķirīgi ir, kādas grāmatas ir tikušas lasītas.
Tik tālu statistika. Es cenšos ikdienā lasīt, taču jāatzīst, ka Kate lasa vairāk, un tas apstiprina jau augstāk minēto statistiku. Un vēl jāatzīst, ka es salīdzinoši maz lasu beletristiku. Vienu brīdi biju vairāk saņēmies, bet tagad atkal palaidies. Lielākoties grāmatas, kuras lasu, ir vācu valodā. Es neesmu cilvēks, kuram patīk pārlasīt grāmatas vairākkārt. Atšķirībā no mana brāļa, kurš, piemēram, Dvēseles puteni pārlasa, šķiet, reizi gadā. Bet ir dažas grāmatas, kuras esmu lasījis vairākkārt. “Lielo Getsbiju” esmu izlasījis latviski, vāciski un gandrīz arī angliski. Ja man būtu jāveido mīļāko grāmatu tops, tā noteikti piederētu pie manām mīļākajām grāmatām. Vispār man jāteic, ka labprāt lasu tipiskas amerikāņu noveles.
Turpretī, ja ieiesiet vācu grāmatu veikalā, plaukti tiešām būs pilni ar krimiķiem. Vācieši ir milzīgi skandināvu krimiķu fani, taču arī viņiem pašiem ir viens otrs iecienīts krimiķu autors.
Es paskatījos tikko lasītāko grāmatu topu Vācijā, un pirmajā vietā jau vairākas nedēļas ir Džodžo Moja. Tātatad, rakstīt par mīlestību gandrīz vienmēr ir arī finansiāli izdevīgi. Protams, ja to māk izdarīt.

Viesojamies kalnos


Tas, cik subjektīvas mēdz būt lietas, mēs varam pēdējās dienās iepazīt Bavārijā, kur esam uz dažām dienām nonākuši brīvdienās. Pašlaik Berlīnes skolās ir brīvdienas, un ikviens vecāks jau zina, ka viņa atvaļinājums ir cieši pieskaņots bērna skolai. Par laimi, Vācijā visas federālās zemes neiet atvaļinājumā vienlaicīgi. Tas nozīmētu ekonomisku valsts sabrukumu. Vācieši labprāt un daudz ceļo, un, ja ziemas brīvdienas visur būtu vienlaicīgi, cenas hoteļos būtu nesamaksājamas, uz autobāņiem būtu bezgalīgas rindas, un daudzos uzņēmumos darbs apstātos pilnībā. Mans ieteikums visiem, kuri ceļo uz vietām, kur labprāt brauc arī vācu tūristi – apskatīties internetā, kad ir brīvdienas Vācijā, un censties neieplānot atvaļinājumu šajā laikā. Ja brauksiet uz kalniem, būs daudz mazāk cilvēku, un bieži vien arī cenas hoteļos tad ir samērīgākas.
Bavārijā brīvlaiks ir nākamajā nedēļā, tāpēc šajā nedēļā Bavārijā esam mēs. Un, kaut arī Alpi aizņem tikai nelielu valsts daļu, šeit ir vairāki lieliski kūrorti un slēpošanas vietas. Sevišķi jau tādiem nemācētājiem kā mums. Protams, ka īstiem ķenneriem nepieciešamas ir bezgalīgi garas melnas trases, kur pierādīt savu varēšanu, taču mums arī sarkanas trases ir nopietns pārbaudījums. Aptuveni stundas attālumā no Minhenes ir Lenggries slēpošanas paradīze, kura ar saviem 18 liftiem un 22 nobraucieniem drīzāk ir neliela, ja salīdzinām ar Austriju vai Šveici, taču kopumā liela priekšrocība ir, ka nav obligāti jādzīvo dārgos viesu namos pie paša kalna, jo 30 brauciena minūšu attālumā ir daudzas palikšanas vietas, un ar automašīnu iespējams piebraukt gandrīz pie pašiem liftiem.
Minheniešiem tā ir mājas trase, tāpēc nedēļas nogalēs šeit ir milzīgi daudz automašīnu, kuros ir burtiņš M, taču pa nedēļu viss kļūst savādāk. Un mēs esam pa nedēļu. Esam apmetušies pie draugiem, un viņu uzskats, ka “tās dažas sarkanās trases drīzāk ir zilas”, ir ļoti subjektīvs.